Mediju loma ir mainījusies līdz ar to, kā mainījusies politiskās un ekonomiskās varas mijiedarbība. Ekonomiskās varas loma sabiedrības un tās institūtu tapšanā ir krasi augusi. Partijas, ideoloģijas, pārliecības… To būtiskā nozīme ir jau pamatā virtuāla. Partijas ir ekonomikas instruments, to demokrātiskas pārstāvības vara (Latvijā) un griba šādu varu īstenot ir apšaubāma. Reālā praksē tagad priekšroka Dena Sjaopina idejai: "Nav svarīgi, kādā krāsā kaķis, ka tik ķer peles."
Protams, šāda situācija nozīmē tā sauktās pilsoniskās sabiedrības degradāciju no abām (pieprasītāja un piedāvātāja) pusēm. Nosauciet Latvijā (viscaur — masu) mediju, kurš savā saturiskā jēgā konsekventi pievērstos pilsoniskai sabiedrībai. Es tādu nezinu. Vai citādi rupors un tehnoloģijas mediju telpā liktos vairāk pieprasīti par sociālām vērtībām? Vai intelekts tik viegli piekāptos PR un neirolingvistiskai manipulēšanai? Nav runa par demokrātiju, "šodien piedzīvojam hiperdemokrātijas triumfu, kad masas, rīkodamās garām likumam, uztiepj sabiedrībai savu gribu un gaumi. Masas uzskata, ka ir tiesīgas laist darbā un pataisīt par valsts likumu savas sarunas kafejnīcās"(Ortega i Gasets). Var strīdēties, ka vieta nav svarīga, bet jāpiekrīt, ka svarīga ir masa.
Masa nav autors, bet translētājs. Masa nav sabiedrība. Medijiem nemaz nav vajadzīga sabiedrība, tiem, kā visiem tirgus preču ražotājiem, vajadzīgs ideāls patērētājs. Masa šai lomai atbilst. Agrāk instruments bija masu informācijas līdzekļi, tagad instruments ir pati masa. Varai svarīgāks ir sociālais līgums nevis ar masu (kur nu vēl sabiedrību), bet gan ar medijiem. Par to, kurš kuram tur kaut ko uztiepj, var pasmīnēt. Ko gribam, to masa uztiepj. Ja gribēsim, lai masa, kura no demosa maz jēdz, bet krātijā dod priekšroku tirāniskai elkokrātijai, iedomātos, ka ir pilsoniska sabiedrība, masa ar prieku to darīs. Lai arī pilsoniska sabiedrība selekcionē no sevis un aizsargā tos, kuri domā. Taču reāli masas uzskati, ja spriežam pēc tīkla komentāriem pie politiskiem tekstiem, izvēršas lielā smirdīgā, anonīmā pirdienā, kurā retās, ar teksta jēgu saistītās domas nosmok. Taču šādu piedāvājumu mediji definē un šādu pieprasījumu gandarī.
Ne velti Latvijas medijos valda politikas kults. Pat varas monitorings tajos ir lielā mērā partijisks. Bez partiju veikala arī medijos sabiedrība neko labu pati sev nevar dabūt. Bet — politiķiem jābūt medijiem bezgala pateicīgiem. Jo tieši šādi mediji nodrošina partijām prognozējamu un vadāmu elektorātu. Turklāt sabiedrības signāli, sabiedrības problēmas tiek absorbētas virtualitātē. Gudrinieki saka — varu mediji pasniedz nevis kā realitāti, bet kā demokrātisku tekstu. Politiķu un piāristu cerības, ka polittehnoloģija uzvarēs īstenību, attaisnojas tik lielā mērā, cik lielā mērā mediji ir īstenības simulācijas poligons.
Ja Latvijas mediju bizness nebūtu tik aprobežots īstermiņa cerībās, varētu darīt lielas un labas lietas. Bet — neviens (!) mediju īpašnieks par šā biznesa attīstības faktoru neuzskata nopietnas investīcijas žurnālistikā. Virspusējākais, ko te minēt — analītiskās, izpētes, procesus, ne tikai notikumus vērtējošās, komparatīvās — procesus salīdzinošās — žurnālistikas nekopšana. Īstenība šā vai tā reiz izlauzīsies un noslaucīs simulācijas (lērums Vakareiropas avotu apraksta paredzamo sociālo dinamiku). Ij varas, ij biznesa, ij mediju. Mediji var šo procesu konstruktivizēt un censties virzīt tā enerģiju evolucionāri. Jo vairāk tāpēc, ka vidusslānis ir vājš un viscaur izmirstošs. Uz to nav ko ne daudz paļauties, ne cerēt. Skolotāji, ārsti, juristi, radoši ļaudis un citi, uz kuriem tā paļāvās industriālā laikmeta sabiedrība, nav sevi pauduši ne kā nozīmīgi varas oponenti, ne kā sabiedrības mobilizētāji.
Mediji valda informatīvajā telpā. Neraugoties uz to, ka žurnālisti to kopumā nepieder ne pie morālās, ne intelektuālās elites. Taču — žurnālisti nav te neko ne uzurpējuši, ne okupējuši. Tikai ieņēmuši ietekmē uz prātiem tās vietas, ko šīs elites pašas pametušas. Padevušās realitātei. Toties žurnālisti tiek galā ar šo realitāti smiedamies. Pat, ja darba devēji lielā mērā grib, lai tie ir "pusanalfabētiski avīžu āksti, kas viegli apguvuši publiskas bezkaunības māku, morālu kategoriju žonglētāji, verbāli iluzionisti, kas tomēr izprasījuši tiesības tiesāt visu un visus" (V. Avdejevs). Jo — ij sabiedrība (masa), ij politika pēc saviem ģīmjiem un līdzības akceptē, ka šī sasniegtā iespēja netiek līdzsvarota ar atbildību. Sabiedrība mūs labāk pērk, ja blakus svētiem vārdiem stāv netīrā veļa. Ja vārda brīvībai ir tenku, skandālu un apmelojumu piegarša. Viss, kas ātri bojājas un nenogurdina. Kopā ar sabiedrību esam panākuši, ka "ātri gaistoša nejaušība guvusi virsroku pār noturības ilgumu". Mums ir viegli.
Taču — matemātikā ikviena nejaušība tiecas uz nulli. Aplam cerēt, ka tie, kas mediju telpā meklē un grib tikai saldo vai kādu tamlīdzīgu dzīvi, spēs kontrolēt varu. Spēs saprast valsti. Spēs plānot to, kas prasa vairāku paaudžu uzmanību. Bet — jo vairāk salduma, jo lielāka pretruna starp ambīcijām un (ie)spējām. Risinājums man šķiet acīm redzams. Taču — tas prasa piepūli un gribu.
P. S. Ažāns aiziet ar Republiku. Palieciet sveiki!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
