Caur savu ilggadējo latviešu draudzeni Sabīne uzzināja par projektu "Zvannieku mājas" Skujenes tuvumā (Cēsu rajons). Kā viņai un vīram tika paziņots, šis projekts palīdzot bērniem, kuru mājās ir neizturami dzīves apstākļi, un viena no projekta mērķiem esot arī šāds — savest bērnus kopā ar potenciālajiem adoptētājiem. Tātad pāris pieņēma lēmumu aizbraukt uz Latviju, uz "Zvanniekiem" un noskaidrot iespēju adoptēt bērnu tur. Sandra Dzenīte un Juris Cālītis, kuri vada šo projektu, piedāvāja vācu pārim adoptēt kādu bērnu no "Zvanniekiem". Viņi iedrošināja topošos vecākus, ka adopcijai nebūs problēmu.
Ļoti ātri starp potenciāliem adoptētājiem un divgadīgo meiteni Ligitu (vārds mainīts) no "Zvanniekiem" izveidojās sevišķi ciešas emocionālas attiecības. Dzenīte un Cālītis — "Zvannieku" faktiskā administrācija — no paša sākuma šajā lietā iesaistīja arī Skujenes bāriņtiesu Anitas Bondares personā, kura tika informēta par vācu pāra nolūkiem adoptēt Ligitu.
Tā kā Sabīne un Tomass gribēja būt droši par to, ka viss notiek likumīgi, un zināja, ka galīgo lēmumu par adopciju pieņem Bērnu un ģimenes lietu ministrija, viņi kopā ar Cālīti un Dzenīti apmeklēja šo iestādi Rīgā. Tur viņiem paskaidroja, ka saskaņā ar Latvijas likumdošanu, potenciālam adoptētājam pirms adopcijas zināmu laiku ir jānodzīvo kopā ar bērnu. Tādā veidā bērnu iestādes un bāriņtiesas pārstāvji var vērtēt, vai starp adoptējamo bērnu un adoptētājiem spēj izveidoties bērna-vecāku attiecības un adopcija būtu iespējama. Tāpēc laulātiem ieteica, cik vien iespējams ilgi padzīvot "Zvanniekos" kopā ar Ligitu.
"Zvanniekos"
Sabīne nodzīvoja "Zvanniekos" vairāk nekā astoņus mēnešus. Viņas vīram Tomasam bija jāpelna par abiem. Neskatoties uz to, viņam pāris reizes izdevās uz dažām dienām izrauties uz Latviju pie Sabīnes ar bērnu. Bērnu namā "Zvannieki" (pēc savas būtības tas ir bērnu nams, lai arī oficiāls nosaukums ir "mātes un bērna atbalsta fonds") nav pastāvīgu audzinātāju. Tāpēc ap divdesmit bērni vecumā no diviem līdz septiņpadsmit gadiem bija jāpieskata pašai Sabīnei. Faktiski viņa kļuva par pilnvērtīgu bērnu nama darbinieci. Viņas pienākumi bija — bērnu uzraudzība, slimo bērnu kopšana, pusdienu gatavošanas, tīrīšana, uzkopšana, veļas mazgāšana, bērnu dzimšanas dienu sagatavošana, dārzniecība utt. Nekāds atalgojums par šo darbu Sabīnei nebija paredzēts. Tomēr to visu viņa uzņēmās darīt, jo zināja, ka viss ir tālab, lai piepildītu sapni par savu bērnu, Ligitas dēļ.
"Zvanniekos" Sabīnei kopā ar mazo Ligitu tika atvelēta atsevišķa istaba, kurā viņi varēja dzīvot kopā kā māte ar meitu. Kā atcerējās pati Sabīne, viņa bieži dziedāja Ligitiņai un meitene vienmēr mēģināja dziedāt līdzi. Mīļākā viņu dziesma bija "Grün, grün, grün sind alle meine Kleider".
Cerību pilnais jaunais gads
Jau no paša sākuma vācu pāris gribēja iesniegt pieteikumu Bērnu un ģimenes lietu ministrijā par Ligitas adopciju. Taču "Zvanniekos" viņus atrunāja — Ligita esot no nelabvēlīgas ģimenes (lielākā daļa viņas brāļu un māsu arī dzīvo "Zvanniekos") un tiesai vispirms ir jāatņem aizgādības tiesības bioloģiskajiem vecākiem. Tikai tad, kad bērns juridiski būs brīvs, apgalvoja "Zvannieku" darbinieki, pāris varēs griezties ministrijā ar adopcijas pieteikumu. "Šo lietu ar dokumentiem ir labāk sūtīt uz Latviju tikai tad, kad tiesa jau būs notikusi," savā elektroniskajā vēstulē Sabīnei raksta Ligitas aizbildne Linda Baļčūne, viena no "Zvannieku" biedrības locekļiem (vēstule tika rakstīta, kad Sabīne uz pāris nedēļām
Ziemassvētkos aizbrauca uz Vāciju). Laulātos pārliecināja, ka par tiesu parūpēsies "Zvannieku" cilvēki. "Es domāju, ka atrast labu advokātu nav problēmas. Es pajautāšu Cālītim, es domāju, viņš pazīst dažus," raksta Baļčūne citā vēstulē. Kopš tā brīža Sabīne satraukti sāka gaidīt tiesas sēdi. Sākumā viņai tika ziņots, ka sēde notikšos 2004. gada decembrī, pēc tam 2005. gada februārī, tad aprīlī.
"Mēs vienmēr visi jūtam, ka Tev (Sabīnei) un Ligitai ir tuvas attiecības — viņa man paradīja Tavu gultu un jautāja par Tevi. Jā, mēs visi ar Ligitu gaidām Tavu nākamo braucienu uz "Zvanniekiem". Es novēlu Tev un Tomasam priecīgus Ziemassvētkus un cerību pilno Jauno gadu!" — rakstīja kārtējā e-pastā Baļčūne.
2005. gada 25. aprīlī tiesa Cēsīs atņēma aizgādības tiesības Ligitas bioloģiskajiem vecākiem. Sabīnei un viņas vīram pavērās reālā iespēja uzņemt Ligitu savā ģimenē. Tieši tajā pašā dienā Dzenīte un Baļčūne paziņoja Sabīnei ar īsziņu (!), ka viņas vairs neatbalsta meitenes adopciju un, ka Ligitai ir jāpaliek "Zvanniekos". Savukārt Sabīnei piedāvāja palikt par Ligitas "labo feju".
Aizbildniecība nedrīkst kavēt adopciju
Latvijas Republikas Civillikuma 173. pants nosaka, ka "Adoptētais bērns un viņa pēcnācēji attiecība pret adoptētāju un viņa radiniekiem iegūst laulībā dzimuša bērna tiesisko stāvokli kā personiskajās, tā mantiskajās attiecībās". Savukārt attiecībās ar aizbildni bērnam nepastāv nekādu mantojuma tiesību un, sasniedzot pilngadību, aizbildnim nav nekādu tiesisku saistību pret viņu.
Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Deklarācijas par bērnu aizsardzības principiem (kuru atzīst arī Latvija) 11. pantu "Audžuvecāku aizgādnība (...) nedrīkst kavēt adoptēšanu". Taču Latvijas civillikums (169. pants) prasa, lai "adopcijai dod savu piekrišanu" arī aizbildnis. Tādā veidā var sanākt, ka aizbildnis, kurš var būt ieinteresēts bērna "neatdošanā" (ik mēnesī aizbildnis saņem par katru aizbilstamo no valsts 70 Ls), kaitē bērna interesēm, liedzot savu piekrišanu adopcijai. Ir paredzēts, ka bērna intereses sargā bāriņtiesa. Tā gan nodod bērnu aizbildniecībā, gan to atceļ. Taču Sabīnes un Tomasa tālākā tiesāšanās ar "Zvanniekiem" paradīja, ka praksē lietas notiek savādāk.
Par naudu "tradīcijām" un "svešiniekiem"
Visiem "Zvanniekos" dzīvojošiem bērniem ir aizbildņi, dažiem aizbildņiem aizbildniecībā ir nodoti divi vai pat trīs bērni. Neviens no aizbildņiem nedzīvo "Zvanniekos", katram ir sava dzīves vieta, un viņi tikai laiku pa laikam apmeklē "savus" bērnus. Ligitas aizbildne Linda Baļčūne ir, piemēram, no Bauskas, savukārt Juris Cālītis un Sandra Dzenīte, kuri ir aizbildņi Ligitas brāļiem un māsām, pastāvīgi uzturas Rīgā. Savukārt likums prasa, lai aizbildnis dzīvotu ar bērnu vismaz vienā pilsētā vai pagastā (Civillikuma 243. pants).
Jau pieminētā Skujenes bāriņtiesas priekšsēdētāja Bondare vienā no savām vēstulēm atzina, ka "tieši šajās aizbildnībās esošie bērni, viņu traģiskie likteņi, viņu bēdustāsti ir līdzeklis, kas piesaista naudu". Runa ir par ziedojumiem gan no Latvijas uzņēmējiem, gan no ārzemēm. Biedrībai "Zvannieku mājas" 2005. gadā Finanšu ministrija piešķīra sabiedriskā labuma organizācijas statusu, kas ļauj ziedotājiem saņemt nodokļu atvieglinājumu. "Tiek piesaistīti ne tikai līdzekļi", turpina Bondare, "bet tiek aicināti arī cilvēki, kas ar šiem bērniem varētu strādāt". Viņa arī atzīst, ka nedz "Zvannieki", nedz aizbildņi nekādas atskaites par saņemto naudu nesniedz.
Neskatoties uz visu iepriekš sacīto, Skujenes bāriņtiesa tomēr pieņēma lēmumu saglabāt Baļčūnes aizbildnību par Ligitu un neļaut Sabīnei ar Tomasam adoptēt meiteni. Kā rakstīts bāriņtiesas lēmumā "neatkarīgi no tā, vai mums šajā situācijā kaut kas patīk vai nepatīk, nekas no tā, kas reiz iedibināts, nav vairs tik viegli vienā paņēmienā pārkārtojams vai izmaināms. Ir jārēķinās ar jau dibinātajām tradīcijām. Adopcija, salīdzinot ar aizbildnību ir prioritāra". Taču nedrīkst "no malas piesaistīt Ligitai svešus cilvēkus kā adoptētājus". Savukārt "mācītais J. Cālītis ir tas, kas bērniem reabilitē tēva tēlu". Šajā vietā ir vērts nocitēt nelielu daļu no 2006. gada 28. jūlija Skujenes bāriņtiesas sēdes, kurā lēma par Ligitas aizbildniecību, protokola:
"A. Bondare: Kā izpaužas tas, ka Juris Cālītis ir Ligitas tētis?
L. Baļčūne: Viņš uzturas un rūpējas kā par savu meitu.
A. B.: Tu teici, ka Ligita arī ar Cālīti iet gulēt.
L. B.: Jā, tā kā tētis ņem blakus sev bērnus. (...)
Juris Cālītis: Uz izskanējušiem starprindu apgalvojumiem, nav nozīmes īpaši atspēkot. Bet visur, kur ir normālas attiecības vecākiem ar bērniem, bērni ir kopā gultā ar vecākiem, tā ir normāla ikdienišķa parādība". Vēlāk bāriņtiesa savā lēmumā uzrakstīja: "Tā tuvība, kas dabiski izdzīvojama tradicionālu ģimenisku attiecību intimitātē starp bērniem un vecākiem, protams, arī kopā gultiņā ejot, nav gluži tas pats, kā intīms tuvums ar kopienas daudzajām mammām un tētiem, sevišķi, ja runājam par pretējiem dzimumiem".
Turpinājums neseko?
Rezultātā Sabīnes un Tomasa sapnis par savu bērnu nepiepildījās. Ligita aizvien dzīvo "Zvannieku" biedrībā vai bērnu namā vai kā to vēl var nosaukt. "Zvannieku" aizbildņi turpina saņemt bērnu pabalstus, lai arī dzīvo tālu no šiem bērniem. Juris Cālītis laikam aizvien reabilitē bērniem tēva tēlu.
* Zaļas, zaļas, zaļas ir visas manas kleitas — vācu dziesma
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
