Naudas ietekme uz vēlēšanu rezultātiem ir viena no nenoliedzamām patiesībām ar kuru grūti samierināties, un vēlme šo ietekmi mazināt ir pašsaprotama. Taču to izdarīt nebūt nav viegli tā vienkāršā iemesla dēļ, ka citādi kā sevi reklamējot partijas nezina kā labāk pievērst sev uzmanību. Situāciju vēl vairāk sarežģī politiķu nepieciešamība pieglaimoties vēlētājiem, kas tiem liek publiskajā telpā izteikt tādus apgalvojumus kā – tauta ir gudra, to piemānīt nevar un tā labi redz un atbilstoši vērtē politiķu darbus. Nezinu kā citur pasaulē, bet droši varu teikt, ka Latvijā politiķu vērtējums par sabiedrības spējām izprast politiskos procesus ir ļoti zems.
Atšķirībā no politiķiem, kuri pēc definīcijas nedrīkst teikt to ko domā, varu atklāti teikt, ka, manuprāt, sabiedrībā ir ļoti neliels to cilvēku īpatsvars, kuri orientējas politiskajos procesos un izprot viena vai otra manevra patieso jēgu. Ja par pamatu pieņemam šādu viedokli, tad kļūst saprotama reklāmas milzu nozīme priekšvēlēšanu cīņā. Faktiski partiju reklāmas pēc savas būtības daudz neatšķiras no zobu pastas vai veļas pulvera reklāmām. Proti, to lietošanas vērtība ir stipri līdzīga. Atšķiras vienīgi zīmola nosaukums uz iepakojuma. Lai arī cilvēkiem ir tendence noliegt reklāmas ietekmi uz savu izvēli, mārketinga eksperti ir absolūti pretējās domās un pasaules prakse liecina, ka pat it kā senas un pārbaudītas vērtības bez intensīvas reklāmas strauji zaudē popularitāti. Šo patiesību labi saprot arī politiķi un vēlēšanu tēriņu ierobežošana ir būtisks nosacījums reklāmas nozīmes mazināšanai. Jau pagājušās vēlēšanas parādīja, ka vēlēšanu tēriņu ierobežojumus var sekmīgi apiet izmantojot dažādas likumu nepilnības. Pirms 9. Saeimas vēlēšanām parādījās tā saucamo trešo personu fenomens.
Tagad vēlēšanu likumu grozījumos paredzēti ierobežojumi arī trešajām personām, taču nav pārliecības, ka netiks izgudrotas citas iespējas kā sevi reklamēt formāli nepārkāpjot likumu. Runājot par vēlēšanu likuma grozījumiem pievērst uzmanību vienīgi tēriņu ierobežojumiem, manuprāt, nozīmē sašaurināt aplūkojamo problēmu ietvaru.
Līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām ir vairāk kā trīs gadi un tas ir pietiekošs laiks, lai izdiskutētu arī citus strīdīgus jautājumus. Piemēram, deputātu kandidātu iespējas balotēties vairākos vēlēšanu apgabalos. Šīs iespējas ļauj dažām partiju "lokomotīvēm" ievilkt Saeimā cilvēkus, kuriem citādi deputāta krēsls paliktu neaizsniedzams sapnis. Arī jauktā vēlēšanu sistēma ir nopietnu diskusiju vērta. Taču Latvijas politiskās dzīves lielākā problēma ir plašsaziņas līdzekļu ārkārtīgā politizācija. Lietoju vārdus "ārkārtīgā politizācija" apzināti, jo grūti iedomāties kādu politiskā ziņā attīstītāku valsti par Latviju, kur starp simts plašsaziņas līdzekļos visvairāk pieminētajiem cilvēkiem tikai divi nebūtu politiķi. Latviešu preses zvaigznes ir nevis populāri sportisti, aktieri, estrādes mākslinieki, bet gan īpašu cieņu neraisošie politiķi.
Nav noslēpums, ka vienus un tos pašus notikumus atsevišķi mediji interpretē diametrāli pretēji un politiskās simpātijas un antipātijas netiek īpaši slēptas. Šādos apstākļos politisko partiju tēriņu ierobežojumi nesamērīgi palielina mediju ietekmi. Lai arī pašreizējie likumi priekšvēlēšanu kampaņas laikā uzliek medijiem būtiskus ierobežojumus, praksē tie tiek ievēroti ļoti nosacīti. Tiesa, pirms pēdējām vēlēšanām vairs neredzējām agrāk tik ierastos politiķus savā virtuvē cepam kūkas un citādi izrādamies, taču mediju atbalsts vai noraidījums kādam noteiktam politiskam spēkam bija visai atklāts.
Tagad pēc vēlēšanām tas kļuvis pilnīgi nepārprotams. Diemžēl tas attiecas ne tikai uz privātajiem plašsaziņas līdzekļiem, bet arī uz sabiedriskajiem. Ja par milzu grēku tiek uzskatīta Rīgas centrā esošas ielas noasfaltēšana, ja tajā pašā ielā dzīvo žurnālistu nemīlēts ministrs, tad par objektivitāti runāt grūti. Lai ko mēs teiktu par pilsoņu spējām izvērtēt politiķu padarīto, kopējo attieksmi veido tieši mediji. Latvijas mediji ir sasirguši ar vēlmi ne tik daudz informēt, cik tieši ietekmēt un smagi pārdzīvo, ja viņiem tas neizdodas. Var, protams, runāt par presi kā demokrātijas sargsuņiem, taču šai būtībā patiesajai metaforai ir arī nepatīkams tēla zemteksts. Suns parasti aizstāv savu saimnieku neatkarīgi vai tas ir labs vai slikts. Arī mūsu mediji uzbrūk un aizstāv politiķus ļoti selektīvi. Diendienā tiek atražotas tādas birkas kā sorosieši, LŠŠ un tamlīdzīgi. Šo zīmolu izplatītājus reālie darbi maz interesē. Viņu komentāri jāuztver kā reklāmu teksti.
Saglabājoties mediju politiskajai polarizācijai ir maz cerību samazināt naudas ietekmi uz vēlēšanu procesu, jo atsevišķiem politiskajiem spēkiem vienīgā iespēja tikt pie pozitīvas atpazīstamības ir šo atpazīstamību nopirkt par naudu. Cits ceļš ir ar likumu noteikt stingrāku uzraudzību pār medijiem pusgadu pirms vēlēšanām. Īpaši tas attiecas uz tā saucamajiem komentāriem, kuros klaja ķengāšanās nereti ir būtiskākais elements. Grozījumus vēlēšanu likumā pieņems tikai rudens sesijā un visiem –deputātiem, mediju vadītājiem un arī politiskajā procesā iesaistītajām nevalstiskajām organizācijām vēl ir laiks izstrādāt nosacījumus, kas politisko procesu atspoguļojumu publiskajā telpā padarītu objektīvāku un no naudas un personiskajām simpātijām mazāk atkarīgu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
