Roberts Ažāns: Skaistākos dzimtenes gabalus — treknumam

Kāpu aptaukošana

Neesmu ne zaļš, ne zils. Un domāju, ka jūras krastā pārdomātā veidā jāsadzīvo gan unikālai ainavai ar tās dabas vērtībām, gan laikmetam. Taču idejai ļaut privatizēt piekrastes zemes, ignorējot Aizsargjoslu likumu, nav sakara ne ar ekoloģiju, ne ar ekonomiku. Tā ir izdabāšana treknuma vēlmei izplūst pa visu piekrasti. Tas ir kārtējais mēģinājums "vairumtirdzniecības" līmenī nodrošināt to valsts izsaimniekošanas un dzimtenes izpārdošanas afēru, kuru tā kā pierāvušies, tomēr visai bezkaunīgi, pastāvot lielai augstāku kungu "sapratnei" un to nodrošinātajam likumu irdenumam, arī līdz šim piekopuši un piekopj dzimtenes pārdevēji būvvaldēs, vides pārvaldēs vai pašvaldībās. Tādiem dzimtenes pārdevējiem pilna piekraste. Man vieglāk nosaukt tās piekrastes pašvaldības, kur deputāti pievēruši acis uz nelikumībām aizsargjoslas izmantošanā (Jūrmala, Rīga, Rucava (Pape), Skulte, Saka, Pāvilosta, Klapkalnciems, Saulkrasti,...) nekā pašvaldības, kur deputāti bijuši valstsvīri.

Esmu dzirdējis, kā dažs labs no tiem pirmiem nikni, ar tiesas piesaukšanu aizstāvējis nevis savu kalpa pienākumu sakopt valsti, bet gan iespēju izmantot varu tās izsaimniekošanai, treknuma apgādāšanai ar dzimtenes gabaliem. Ij treknums, ij dzimtenes pārdevēji guvuši ne vienu vien uzvaru gan tiesās, gan lobējot likumus Saeimā (polemika par Aizsargjoslu likuma grozījumiem 2001., 2002. gadā, variants, ko prezidente atdeva Saeimai atpakaļ,...). Nu treknums atkal sadūšojies un dzimtenes pārdevēji, tam iztapdami, piedāvājuši priekšlikumus grozījumiem Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likumā, paredzot atļaut valsts zemes un mežu privatizāciju jūras krasta aizsargjoslā.

Tas nav pieļaujams ne tikai tāpēc (TB/LNNK viedoklis), ka sabiedrības intereses atkal atmestas par labu dažu iekārei. Turklāt — nesaku, ka tas nav pieļaujams principā un absolūti. Bet tam ir uzliekams veto, kamēr nav paveikts vismaz sekojošais.

Sirseņi lidos

Savulaik Leopolds Ozoliņš rosināja izsludināt piekrastes apbūves moratoriju līdz jomas likumu sakārtošanai. Nu tad, pirmkārt, šis moratorijs arī jātur, kamēr likumos nepaliek neviena šķirba, pa kuru izlīst dzimtenes pārdevējiem.

Otrkārt, pirms vairāk nekā desmit gadiem Stokholmā Baltijas jūras reģiona valstu par telpisko plānošanu un attīstību atbildīgie ministri vienojās par kopīgām rekomendācijām Baltijas jūras piekrastes zonas teritorijas plānošanai. Starp definētiem mērķiem tur stāvēja;

— pasākumiem piekrastes zonā jāveicina ilgtspējīga attīstība, jānodrošina pienācīgi dzīves apstākļi vietējiem iedzīvotājiem, krasta līnijas dinamiskais līdzsvars, bioloģiskā daudzveidība un kultūrvēsturiskais mantojums;

— piekrastes zonai jābūt ekonomiski, sociāli un ekoloģiski ilgtspējīgai; — līdz minimuma jāsamazina zemes reformas ietekme uz ainavas vērtībām piekrastes zonā;

— jāsargā piekrastes zonas rekreatīvās vērtības un dabiskais skaistums un jānodrošina brīva pieeja krastam un gar to;

Šis rekomendācijas arvien sasaucas ar daudz jaunākām ES nostādnēm, kuras katrs pats var atrast un izlasīt. Jautājums ir, kas valsts politikā liecina par šo rekomendāciju vai ES nostādņu piepildījumu?

Treškārt, aizsargjoslas apbūves aizliegums turams, "kamēr nav veikta teritorijas biotopu kartēšana, novērtēšana, Eiropai nozīmīgu dabas teritoriju tīkla izveidošana, funkcionālā zonējuma izstrāde, kā arī piekrastes nacionālā plānojuma un pagastu un pilsētu teritoriju plānojumu izstrāde." (LU Bioloģijas fakultātes dekāns U. Kondratovičs). Tas rakstīts 2002. gada beigās un tad prognozētais moratorija termiņš — divi gadi. Taču, spriežot pēc atsevišķām mediju publikācijām, arī šos darbus nevar uzskatīt par pabeigtiem. Nupat radio dzirdēju veco stāstu, ka pat teritoriālplānojuma esamība netraucē ignorēt ij teritorijas attīstības kontekstu, ij aizsargjolsu likumu tā tandēmā ar būvniecības likumu. Vai valstī pastāv nacionāls kopskats uz piekrastes teritorijas plānošanu? Kur jūras malā var būt starptautiski kūrorti, kur var, sadzīvojot ar dabu, atļauties dzīvojamās zonas... Nekādā ziņā šīs telpas apgūšana nevar līdzināties sirseņu pūļa uzlidojumam.

Ceturtkārt, dzērušu šoferu atbildība nu ir daudz augstāka nekā par kāpu zonas nelikumīgu izvarošanu. Un reāla attiecīgu likumu izpildes kontrole arvien ir zem katras kritikas. Entuziasti panāk lielāku efektu nekā oficiālie kontrolētāji (2003. gada lieta Satversmes tiesā par apbūvi Bulduros un Vaivaros). Tostarp, saistībā ar to pašu Jūrmalu, prokuratūra savulaik uzskatīja par piedodamiem domes "maznozīmīgos likumpārkāpumus" dažu detālplānojumu piesaistē. Dabiski, ja nav kontroles, var izvērsties.

Galvenie darbi — galvā

Tie ir racionālie pasākumi, kurus var paredzēt rakstot paragrāfus vai plāna punktus. Vai tie ir galvenie? Skatoties uz kūlas tuksnešiem, izlaupītu mežu, vai to, cik aktīvi Latvijas ainava maina tautību — diez vai. Klausoties, kā dažs labs pašvaldības vadītājs attaisno aizsargjoslu apbūvi tieši ar savu bezdarbību — diez vai. Viņš saka — lai tik būvē, citādi sabrauc visādi un piecūko kāpas. Nevienā no medijos apcerētajiem nelikumību gadījumiem pašvaldību vadītāji nav spējuši paskaidrot, kā viņu izdabāšana privātām interesēm saskan ar pilsētas vai pagasta ilgas attīstības perspektīvu. Ja runa bijusi par dabas pamatnēm, tie nav varējuši paskaidrot, kāpēc ignorēts tas, ka apbūve šajās teritorijās "ievērojot izvērtēšanas principu, pieļaujama tikai tādā gadījumā, ja pozitīvais rezultāts, ko no tā iegūst ne tikai ierosinātājas, bet arī sabiedrība kopumā, ir svarīgāks par šīs apbūves vai būvniecības nagatīvo ietekmi uz vides kvalitāti." (spriedums minetajā ST lietā).

Lūk, tas, manuprāt, ir svarīgākais jautājums, uz kuru piekrastes apbūves sakarā, ij katram treknumam, ij katram dzimtenes pārdevējam, ij arī mums jāzin atbildēt. Ja zinām atbildēt, ķeramies pie būves. Taču, manuprāt, nespējam atbildēt. Jo privātās un sabiedriskās telpas attiecības Latvijā ir zem katras kritikas. Un tās nevarēs uzlabot ar aizliegumiem vai rīkojumiem. Likumi var pat tiktāl "saķemmēt" situāciju, ka nekāda attiecību attīstība starp cilvēkiem vienā un otrā telpā nebūs iespējama.

Pašiem jājēdz, ka ir gan Satversmes 105., gan arī 115. pants. Ka ir gan Civillikuma 927. un 1038. panti, kas fiksē īpašuma tiesības, gan 1082.—1129. panti, kas nosaka īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumus. "Ja kāds iedzen savās ragavās naglas ar asajiem galiem uz augšu, lai puikas nemetas iekšā, tad viņš rīkojas netiesiski.", deputāte, bijusī ST tiesnese Ilma Čepāne kādā konferencē citēja tiesību doktoru Vasiliju Sinaiski. Turpat viņa atgādināja, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. pants vēsta — īpašuma tiesību nosacījumi "nekādā veidā nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm".

Manuprāt, ne viens vien deputāts piekrastes pašvaldībās gaida minētos grozījumus kā dieva dāvanu. Un turpina lepoties ar to, ka nespēj nodrošināt varu un likuma darbību savā teritorijā. Ja neviena nelikumīga būve aizsargjoslā vai citur nav nojaukta un "neviens neko nevar darīt", tad skaidrs, zem kā tupeles atrodas ij vietējā, ij centrālā vara. Tomēr, tāpat kā tas ir ar Vecrīgu, es jūras piekrasti pārņemtu īpašā valsts uzraudzībā.