Sarkanais Krusts vēlas atgūt īpašumus un izvērsties  (1)

Drīz pēc ievēlēšanas man bija jādodas uz Eiropas Sarkanā Krusta lielo reģionālo konferenci Stambulā. No vienas puses, milzīgi iespaidi, no otras puses – nospiedoša, smaga un sāpīga sajūta: mēs Latvijā esam tik niecīgi un neievērojami, tik neatbalstīti arī no valdības puses. Varbūt paši arī ļoti pasīvi. Armēnijas, Gruzijas, Baltkrievijas pārstāvji stāstīja, ka viņu valstīs ir pieņemti īpaši likumi par Sarkano Krustu. Zviedrijas, Spānijas, Vācijas un citu valstu valdības savukārt uztic Sarkanajam Krustam dažādas funkcijas – ātrās palīdzības, sociālās aprūpes darbu un par to, saprotams, maksā, kā piemēram, Vācijā visa ātrā palīdzība ir Sarkanā Krusta ziņā. Uz ātrās palīdzības mašīnām ir uzraksts: Vācijas Sarkanais Krusts. Tas ir viņu profesionālais darbs un lepnums. Mēs arī to gribētu.

Pirmskara Latvijā Sarkanais Krusts tā arī darbojās. Likums noteica valdības attiecības ar Sarkano Krustu un tās bija nopietnas saistības kara un citiem gadījumiem. Vai tas nozīmē, ka savās funkcijās LSK tagad atjaunots tikai daļēji? Ja tā, tad kāpēc?

– Jā, tā ir. Pirmās brīvvalsts laikā tieši Sarkanā Krusta darbības sfēras un attiecības ar valsti regulēja likums. Starptautiskā Sarkanā Krusta organizācija ir ar senu vēsturi, tā nodibināta 1863. gadā ar ideju brīvprātīgi palīdzēt karos ievainotajiem. Pazīstami ārsti, juristi un sabiedriski darbinieki Latvijā Sarkano Krustu nodibināja 1918. gadā un jau 1923. gadā LSK uzņēma starptautiskajā organizācijā. Atgādināšu, ka 1991. gada 4. novembrī atjaunotās Latvijas valdība mūsu biedrību atzina par vienīgo Sarkanā Krusta organizāciju Latvijas Republikā.

Kāpēc Sarkanā Krusta slimnīca stāv tukša un sabrūk? Kad trūcīgajiem pietrūkst palīdzības…

Jā, tā brūk. Mēs pagaidām nevaram to atgūt. Varbūt necentāmies arī.

Kāpēc?

Lai mēs varētu nostiprināt īpašumtiesības un atgūtu īpašumus, Saeimai jāpieņem likums ''Par Sarkano Krustu'', bet nepieņem. Lai gan Pestīšanas armijai īpašums ir atdots. Likums "Par Sarkano Krustu'' kopš 1994. gada trīs reizes virzīts caur Saeimu, bet neveiksmīgi – kā nepieņem, tā nepieņem. Tas nonācis līdz komisijām un… noraidīts. Kas tam par iemeslu? Laikam jau kādas aprindas baidās, ka Sarkanais Krusts var pārmantot savus bijušos īpašumus. Un tie ir iespaidīgi – lielas Latvijas pilsētu slimnīcas, bijusī Sarkanā Krusta slimnīca Rīgā, Asara ielā, Tērvetes sanatorija, vairāki nami...

Saprotu, ka tā manta ir iekārojama. Varbūt jūsu priekšteči nav mēģinājuši Sarkanā Krusta īpašumus pietiekami uzstājīgi atgūt?

Pirms Valda Nagobada prezidenta amatā bija Uldis Laucis. Man nav pierādījumu un es nevaru apgalvot, taču ir tāda sajūta, ka no Sarkanā Krusta vadības puses sākumā kaut kas nav darīts gana gudri un pareizi. Varbūt apzināti, varbūt neapzināti. Nams Rīgā, Skolas ielā 1, atkal pilnībā pieder Latvijas Sarkanajam Krustam. Negatīvi jāvērtē tas, ka deviņdesmito gadu sākumā, kad Sarkanā Krusta prezidents bija Uldis Laucis, šā nama liela platība uz 25 gadiem, manuprāt, ļoti lēti iznomāta vienai firmai. Nomnieks par plašām telpām Rīgas centrā tagad Sarkanajam Krustam maksā nieka naudu – mazliet virs 1000 ASV dolāriem mēnesī. Es uzskatu, ka tas nav normāli.

Šķiet, ka tomēr nevienam citam Sarkanā Krusta īpašumi vēl nav atdoti un jums ir visas tiesības atgūt īpašumus. Vilcināšanās tos atdot ir nepamatota un tas ir jūsu pienākums gādāt par īpašuma atgūšanu.

Protams, pirms padomju okupācijas mantiskā ziņā Sarkanais Krusts bija turīgākā sabiedriskā organizācija. Tiesa atzīst, ka tie īpašumi ir piederējuši Sarkanajam Krustam, bet mums iegalvo, ka ir vajadzīgs speciāls likums, tāpēc vēlreiz iesim pie Saeimas deputātiem, pie frakcijām un mēģināsim panākt, lai būtu likums. Sarkanā Krusta padomē ir 14 biedri, arī LR Saeimas deputāti Vents Krauklis no Tautas partijas un Vitālijs Aizbalts no Pirmās partijas. Viņi arī mudina: sāksim, un ceru, ka lietas virzīsies uz priekšu. Mēs negribam izskatīties alkatīgi, mūsu nolūks arī nav sagrābt namus, ko paši pēc tam, iespējams, nespējam pārvaldīt. Bet, iegūstot šīs īpašuma tiesības, Latvijas Sarkanais Krusts varētu kādu ēku, kas stāv dīkā, piemēram, Sarkanā Krusta slimnīcu, pārdot vai paši sameklēt sadarbības partnerus un investorus, tādā veidā organizācija iegūtu naudu attīstībai un citu vērtīgu projektu īstenošanai.

Tā būtu ļoti loģiska rīcība. Jūs sakāt: ārpusē Latvijas Sarkanais Krusts izskatās mazs un nožēlojams. Vai kaut kādā veidā jūsu organizācijas funkcijas pašreiz no valdības puses ir nospraustas? Kādi pienākumi Sarkanajam Krustam varētu būt kara gadījumā, valsts aizsardzībā, palīdzībā invalīdiem?

Tas, ko jūs minējāt, ir iekļauts mūsu pašu izstrādātajos stratēģiskajos plānos, bet no valdības puses diemžēl nav deklarēts, ka Sarkanais Krusts ir un var būt nopietns tās partneris, ka ir vienošanās, kad un kur sauks palīgā Sarkano Krustu. Piemēram, Sarkanā Krusta darbinieki varētu sniegt pirmo palīdzību lielos pasākumos, teiksim, Dziesmu svētkos Mežaparkā un citur. Mēs varētu būt valdības partneris civilajā aizsardzībā, lokālu nelaimju un katastrofu gadījumos. Iekšlietu ministrijas glābšanas dienests ar lielu prieku mūs ņemtu savā sadarbības partneru pulkā, bet par dalību šādos pasākumos kaut ko maksāt viņi nevarot. Lielā mērā mūsu cilvēki to darītu brīvprātīgi, tomēr pilnīgi bez jebkāda atbalsta, kaut vai, piemēram, bez ēdināšanas, nevaram to uzņemties.

Kāda ir jūsu pašreizējā materiālā bāze?

Saņemam individuālus ziedojumus no ārvalstu sadarbības partneriem un labdariem, kā arī Starptautiskās Sarkanā Krusta federācijas tad, kad Latvijas puse iesaistās kādos kopīgos projektos. Mums ir bijuši un turpināsies sadarbības projekti ar zviedru, norvēģu, somu un vācu kolēģiem. Vācijas Sarkanais Krusts ir dāvinājis vairākus medicīniskos automobiļus, kas varētu pārvadāt invalīdus. Individuālie ziedojumi bijuši ar mērķi palīdzēt konkrētiem cilvēkiem, vairākumā gadījumu tieši invalīdiem ar kustību traucējumiem un tamlīdzīgi. Sarkanais Krusts saņem valsts un pašvaldības finansiālu atbalstu, dotācijas, pirmās palīdzības sniegšanas apmācību gan topošajiem autovadītājiem, bet jo sevišķi skolēniem. Tā 2006. gadā Latvijas Sarkanais Krusts no valsts budžeta un pašvaldībām saņēmis 123 462 latus. Uzskatu, ka mums pašiem vajadzētu aktīvāk sevi piedāvāt kā nopietnu sadarbības partneri valdībai, tāpēc plānojam tikšanos ar labklājības, veselības un citu ministriju vadību, kā arī ar pašvaldību vadītājiem. Pirms neilga laika Talsu rajona pašvaldība ierosinājusi Sarkanajam Krustam uzņemties slimnieku aprūpi. Par šāda veida sadarbību mēs tikai priecātos. Sarkanais Krusts varētu pārraudzīt arī kādu naktspatversmi vai kādu sociālās aprūpes namu, ja kāda no pašvaldībām mums šādas funkcijas uzticētu.

Diemžēl jūsu priekštečiem tas nebija vajadzīgs. Redzam, ka daudzas nevalstiskās organizācijas būtībā ir komercializējušās un to mērķis ir naudas pelnīšana, tāpēc Sarkanajam Krustam joprojām ir morālas tiesības klauvēt pie pašvaldību un valdības durvīm.

Tas tiesa. Kā finansiālos līdzekļus piesaista, piemēram, Vācijā? Būdams filatēlists, zinu, ka vācieši katru gadu laiž klajā Sarkanā Krusta pastmarkas ar piemaksām. Tur cilvēki tās labi pērk ar apziņu, ka atbalsts nonāks labdarībai. Arī ''Latvijas Pasts'' ir izdevis Sarkanā Krusta pastmarku. Taču, kad pirms kāda laika Sarkanais Krusts atkal vēlējies, lai ''Latvijas Pasts'' laistu klajā šādu pastmarku, kas ietvertu piemaksu Sarkanā Krusta organizācijai, esot norādīts uz to, ka šādas pastmarkas (ar piemaksām) cilvēki labprāt neiegādājas un pasta iestādei nes tikai zaudējumus. Līdz ar to Sarkanajam Krustam būtu jādod garantija, ka gadījumā, ja ''Latvijas Pasts'' nespētu pārdot visu metienu, mēs tās atpirktu. Ja pareizi atceros, šī summa varēja būt vairāk par 200 000 LVL. Es arī saprotu šo situāciju un tur nav ko iebilst – ļaudis Latvijā vēl nav īsti raduši aktīvi piedalīties šādos pasākumos. Varbūt pēc dažiem gadiem arī mūsu ļaudis dzīvos turīgāk, sirdis būs dāsnākas un mēs izvilksim maciņus. Nevienu nenosodu, jo tauta ir trūcīga, bet turīgie mūs nesaredz… Tomēr Latvijas Sarkanais Krusts ir sagatavojis vairāk nekā 15 glītas ziedojumu urnas ar Sarkanā Krusta emblēmu. Viena ir izvietota lidostā. Pārējās centīsimies izvietot, iespējams, banku foajē, lielveikalos, piemēram, "Rimi" vai "Maxima", protams, saskaņojot ar šo iestāžu vadību un atbalstu. Citur pasaulē darbinieki lūdz ziedojumus uz ielām un citur, man arī pašam nebūtu kauns iet pa ielu, vai, piemēram, gar Saeimas namu un Ministru kabinetu, aicinot ziedot Sarkanā Krusta labdarības pasākumiem. Tad redzētu, kuri deputāti atbalsta Sarkano Krustu un kuri ne. Varbūt tā ir laba ideja.

Kāds ir Sarkanā Krusta budžets?

Pagājušā gada budžets ir bijis 881 696 lati, taču lielāko daļu no šīs summas veido mantiskie ziedojumi. Sarkanais Krusts humānās palīdzības veidā saņem lietotas drēbes, ko pēc tam nododam Sarkanā Krusta komitejām, kas savukārt tālāk tās izdala pēc vajadzības mazturīgajiem cilvēkiem. Tiek saņemti ziedojumi arī konkrētiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, slimniekiem, ģimenēm ar bērniem.

– Kāds ir organizācijas biedru skaits?

– Pašreiz visā Latvijā 37 rajonos darbojas 30 Sarkanā Krusta komitejas un apmēram 500 nodaļas. Tās apvieno 25 000 biedru, no tiem aktīvi darbojas ap 2000 brīvprātīgo. Ļoti aktīvi ir Sarkanā Krusta jaunieši, kas darbojas 12 nodaļās. Žēl, ka tādā pilsētā kā Ventspils nav Sarkanā Krusta darbības. Latvijas Sarkanā Krusta sekretariātā Rīgā pašreiz strādā 13 cilvēki. Varētu teikt – nosacīti darbinieki, jo atalgojuma izteiksmē tas ir vairāk brīvprātīgo darbs. Pavisam kopā Sarkanajā Krustā atalgoti tiek apmēram 250 darbinieki. Viņu atalgojums ir ļoti dažāds, vidēji ļoti mazs, jo šie cilvēki pamatā veic pirmās palīdzības apmācību vai arī sociālo aprūpētāju darbu.

Kā Sarkanais Krusts palīdz katastrofās cietušajiem?

Tika vākti naudas ziedojumi, kad bija lielā nelaime Indonēzijas salās. Sarkanajam Krustam saziedoja dažus tūkstošus latu medicīnas līdzekļiem. Nesen, kad pazuda meitene Justīne, LSK brīvprātīgie vairākas diennaktis gāja palīgā viņu meklēt. Krīzes situācijās, kad jāpārvieto ļaudis no ugunsgrēku vai plūdu vietām, Sarkanā Krusta brīvprātīgie ir gatavi steigties palīgā. Visā Latvijā ir izveidotas un apmācītas septiņas brīvprātīgo operatīvās grupas, kas gatavas doties palīgā briesmu un dažādu katastrofu situācijās.