Slovēnija ir apmēram tik liela, kā Kurzeme, un šajā nelielajā, bet skaistajā zemes pleķītī dzīvo nepilni divi miljoni iedzīvotāju. Valsts galvaspilsēta Ļubļana ar 280 000 iedzīvotāju ir mazākā galvaspilsēta Eiropā. Latvijā strādājošais basketbola treneris Gašpers Okorns saka, ka cilvēki daudzviet Eiropā par Slovēniju zina maz, daudziem tā ir neatklāta zeme. Negribīgi, tomēr jāatzīst, ka līdzīga situācija ir arī ar citām jaunajām Eiropas Savienības valstīm. "Jūs domājat, ka slovēņi daudz zina par Latviju? Viņi zina, ka šāda valsts ir, taču retais varēs nosaukt galvaspilsētu un bez minstināšanās parādīt Latviju kartē. Arī šeit Latvijā Slovēniju bieži jauc ar Slovākiju, kas ir liela kļūda, un man tas nepatīk."

Daudzi latvieši, iespējams, pat nenojauš, ka šī mazā valsts, kas ieguva neatkarību 1991. gadā, sabrūkot Dienvidslāvijai, jau ir sasniegusi vai pat pārsniegusi Eiropas Savienības (ES) vidējo dzīves līmeni. Piemēram, vidējā pensija Slovēnijā ir 350 latu. Reklāmas speciāliste Elīna Mūrmane Slovēnijā studēja, un arī studenti tur dzīvojot pārticīgi. Students varot iet teju vai katrā krogā un ēst par pus cenu. Ja no mācībām brīvajā laikā students sadomā piestrādāt, nodokļi no saņemtās algas viņam nav jāmaksā. Tiesa gan strādāt studentiem nav īpašas vajadzības, jo šķiet slovēņi ir sapratuši, ka šodienas studenti ir nākotnes valsts labklājības cēlāji, tādēļ nodrošina jauniešiem visus apstākļus, lai viņi varētu sēdēt lekcijās un bibliotēkās.

Finanšu speciālists Edgars Voļskis Slovēnijā ir nodzīvojis četrus gadus, iemācījies slovēņu valodu un iemīlējis šo zemi. Pēc viņa teiktā, slovēņi neuzskatot sevi par bagātiem cilvēkiem, bet par turīgiem gan. Edgars domā, ka viens no iemesliem, kāpēc Slovēnija ekonomiskajā izaugsmē ir platu soli priekšā citām jaunajām ES dalībvalstīm, ir tas, ka sabrūkot Dienvidslāvijai, slovēņi nesagrāva sociālisma laikā iedibināto kārtību, bet ļoti pakāpeniski to pārveidoja. Jāpiebilst, ka pamatus savai turībai slovēņi ielika jau Dienvidslāvijas laikā. Slovēnijā dzīvoja tikai 7 procenti Dienvidslāvijas iedzīvotāju, toties Dienvidslāvijas budžetā tā ienesa vienu ceturto daļu ienākumu, astoņdesmitajos gados tie sasniedza pat 80 procentus. Pēc neatkarības iegūšanas slovēņiem vairs ne ar vienu nebija jādalās. Latviešus deviņdesmito gadu sākumā vadīja drīzāk emocijas nevis apdomīgums, veco kārtību mēs steidzām pēc iespējas ātrāk likvidēt, galu galā paliekot pie sasistas siles. Slovēnijā privatizācija vēl aizvien nav pabeigta, turklāt slovēņi, atšķirībā no latviešiem, potenciālos privatizētājus vispirms meklē slovēņu vidū. Vienīgi tad, ja starp saviem tautiešiem piemēroto neatrod, iespēja privatizēt uzņēmumus tiek dota ārvalstniekiem, taču arī tad viens no galvenajiem nosacījumiem ir saglabāt jau esošo.

Latvijā pirms vairākiem gadiem tika izvērsta akcija "Pērciet Latvijas preci", taču tālāk par šo saukli mēs tā arī netikām. Slovēņiem, iespējams pat bez skaļiem saukļiem, šāda attieksme pret pašu saražoto šķiet pašsaprotama. Iepērkoties, slovēņi visu pirms izvēlas pašmāju preces, pat tad, ja tās ir dārgākas nekā importētās, bet ieejot lielveikalā, vispirms atradīsit preces, kas ražotas Slovēnijā, un tikai kaut kur tālākajā stūrī ārvalstu ražojumus. "Tas nemaz nav tik labi", saka Gašpers Okorns. "Mums, piemēram, ir tikai divas alus darītavas, kas šobrīd jau pieder vienam īpašniekam. Izvēles faktiski nav. Tas ir monopols. Man labāk patīk tā, kā ir pie jums." Gašpers tomēr atzīst, ka ir lepns par savu valsti, par to, ko slovēņi ir sasnieguši.

Slovēnijas veiksmes formulai veltīts arī nākamais "Eiropas ieņemšanas" raidījums 8.decembrī, LTV 1 plkst. 18:30. Iepriekšējos raidījumus var noskatīties www.tv.lv.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit