Jānis Nīgals: Paņemšanas process. Aktuālais Latvijas fotogrāfijā

Latvijā šobrīd ir vāja autorfotogrāfijas tradīcija un vide. Termins autorfotogrāfija (analogs apzīmējumam autorkino) nav ieviesies foto kritikas leksikā, bet tas visprecīzāk raksturo tos fotogrāfus, kuri fotografē, apzinoties, kāpēc to dara. Joprojām lietotais vārds "fotomākslinieks" mūsdienās ir apzīmējums, kas der visdrīzāk salonistu skaistummākslai un autorfotogrāfam skan kā ironija. Latvijā autorfotogrāfijai trūkst arī zinošu skatītāju, orientēties spējīgu kritiķu, toties ir kaudze dažnedažādu bilžu, kas vairojas katru dienu neaptveramā daudzumā. Darba veidošana vairumā gadījumu netiek atzīta par ilgi apgūstamu procesu, fotogrāfijas tiek brutāli iegūtas "uz vietas". Un tieši tādēļ, ka šis paņemšanas process ir tik vienkāršs un fototehnika mūsdienās tik brīvi pieejama jebkuram, bilde arvien vairāk kļūst par ikdienas sarunvalodu. Valodas lietošanu šaurākā nozīmē, teksta saprašanas un veidošanas paņēmienus māca jau no pirmās klases, bet attēla valodu, fotogrāfijas pareizrakstību vēl ne.

Taču vide, kurā attīstība notiek, ir noteicošā, jo arī redze ir vingrināma, spēju saskatīt un nolasīt fotogrāfiju daudzveidīgāk ir iespējams trenēt. Pieredzes un izglītības veidotais vizuālais idiolekts katrai personu grupai un atsevišķiem indivīdiem atšķiras, un tieši tas jo saistošāku padara autorfotogrāfa skatījumu – autorfotogrāfija izmanto šīs zināšanas, lai redzētu pasauli daudzveidīgi, kamēr "netrenētās acis" skatās vienādi. Ja fotogrāfijā ir attēloti cilvēki, pie tiem krustojas vērotāju skatieni, un sarunvalodas fotogrāfijā iesaistītie gandrīz vienmēr tikai tos arī pamana, pārējais viņiem šķiet mazsvarīgs.

Prātā nāk Ivara Grāvleja fotogrāfiju atlase no portāla draugiem.lv ar nosaukumu "Latviešu puiši un meitenes" (http://www.ivarsgravlejs.com/pages/draugiemtext.htm), kur bildēs sakoncentrētas mūsu laika dominējošās neirozes, dziņas un, kas galvenais – pašu autoru nespēja kontrolēt šo mediju. Interesantas ir tieši detaļas, ko draugu lietotāji, izstādot sevi publiskai apskatei, visticamāk, nav pamanījuši, vai arī, tieši pretēji, ir īpaši uzsvēruši, cerot tā akcentēt arī savu lieliskumu. Grāvleja apkopoto attēlu vēstījumam būtu jāveltī atsevišķs raksts, bet tas, ka šie sevis portretētāji tehnisko un radošo iespēju robežās kopē citus attēlus, ir skaidri redzams, viņi vairs nereflektē par sevi un blakus esošajiem cilvēkiem, bet par attēliem, un saplūst ar populārajām bildēm no žurnāliem, reklāmām, televīzijas un kino. Pieminētajā fotogrāfiju atlasē, kā arī citos interneta komunikācijas portālos ir jūtams, ka jau piepildījies fotogrāfa un Bauhaus profesora Lāslo Mohoja-Naģa klasiskais pravietojums, ka nākotnes cilvēks, kas nespēs lasīt fotogrāfiju, būs analfabēts.

Protams, ka Grāvleja analfabētu parāde ir meistarīgs mākslinieciskais pārspīlējums, un ne jau visa sarunvalodas fotogrāfija ir tik tieša, bet šādi tā spoguļo arī radošās fotogrāfijas vidi.

Uz jautājumu, kādēļ līdz ar neatkarības atgūšanu gandrīz izzuda Padomju Latvijā populārā autorfotogrāfija un kritikas kultūra, biežākās atbildes ir: ekonomiskās intereses atstūma malā mākslu un izglītību; nācija pārcieta identitātes krīzi; izjuka vai morāli salūza padomju salonfotogrāfijas klubi; autori, kas nodarbojās ar radošo autorfotogrāfiju, pievērsās komercfotogrāfijai, jo tas bija vienīgais veids, kā pelnīt iztiku; mākslinieki sadulba, jo brīvība pieļāva visu, bet viņu mākslas redzējums bija cīņa ar sistēmu. Šķiet, ka tuvu patiesībai, vismaz vēsturiskajai, bija krievu kinorežisors Elems Kļimovs, kurš pārstāja uzņemt filmas pēc 1985. gada un ir teicis: "Mēs cīnījāmies ar sistēmu, dauzījām šo sienu, nežēlojot ne rokas, ne galvas. Siena sabruka, bet aiz tās atklājās spogulis. Un ikviens palika ar paša atspīdumu, tikai ar sevi." (90е. Кино, которое мы потеряли/сост. Лариса Малюкова. Mосква: 2007) Latvijas autorfotogrāfijas vides nabadzība tieši atspīd nekustamo īpašumu kompānijas Latio un Kultūras ministrijas rīkotajā Latvijas Gada balvā fotogrāfijā (http://www.latio.lv/lv/latio_foto_projekts/1744/). Preses relīzē rakstīts, ka balvas mērķis ir parādīt mūsdienu Latvijas fotomākslas tendences un aktualitātes. Tādā ziņā fotomākslas lauku šī balva skatītājam ilustrē precīzi. Atverot Latio mājaslapu, kur visas pieteiktās fotogrāfijas izvietotas publiskam balsojumam, pirmais iespaids ir – haoss, visdažādāko bilžu blāķis. Skatoties attēlus, ir sajūta, ka mērķis sasniegts un mūsdienu Latvijas fotomākslas aktualitāte noskaidrota – juceklīgums.

Parasti šādos konkursos atklāti nerāda visus iesūtītos darbus, bet tikai nominētos, labākos. Žūrija nav datori, kas pieņem un rāda visus pieteikumus, bet vērtētāji, kuri atlasa labāko vai vismaz publikai rādāmo. Nominantu atlase neprofesionālam fotogrāfijas skatītājam nodrošinātu iespēju vērot labākās bildes, trenētu viņa redzes personiskumu. Kā reiz teica teātra režisors Alvis Hermanis par cilvēkiem, kas nāk uz viņa izrādēm tikai popularitātes dēļ – gudrība pielīp. Ja Latio neveic kādu absurdu socioloģisku pētījumu, viņiem būtu jāņem vērā parastā Latvijas interneta balsojuma prakse: balsotāju ir tik maz, ka paši dalībnieki sacenšas, kuram vairāk radu un draugu. Bet, ja tiešām būs izdevies iesaistīt daudzus skatītājus un tiešām notiks balsojums "par skaistām, uzrunājošām, aizskarošām, šokējošām un vienkārši labām fotogrāfijām", tad konkurence būs starp atzītākajām klišejām – maziem, smaidīgiem bērniem; tikko precētiem, laimīgiem pāriem; "tīro mākslu" ar pavedinošām, puskailām/kailām sievietēm; kādu populāru personu interesantā situācijā; simttūkstošreiz redzētiem dabasskatiem ar saulrietu jūrā vai citu horizonta līniju; aplam traģiski eksistenciālu skatu ar kādu vecīti, šoreiz bēdīgu bērnu vai ainavu ar draudīgām debesīm.

Rūpīgi izstudējot visu balvai veltīto saturu Latio mājaslapā, redzams, ka pašiem rīkotājiem viss ir bijis skaidrs – kādās kategorijās autoriem jāpiesakās un kāda žūrija vērtēs, un tikai skatītājam ir atstāts tā sauktās fotomākslas biezputras iespaids. Arī termins " fotomāksla" tiek uzstājīgi lietots, lai apzīmētu fotogrāfiju kā mediju kopumā, lai gan tajā ietilpst gan preses fotogrāfija, gan komercija, gan salonisms, gan autorfotogrāfija. Pēdējā izņēmuma gadījumos gan mēdz iekļauties komercijā (kā, piemēram, Helmuta Ņūtona darbi), vai preses fotogrāfijā (kā slavenie Magnum fotogrāfi), bet tas nepierāda neko, vismazāk jau to, ka preses vai komercfoto automātiski iekļautos autorfotogrāfijā vai autorfotogrāfija – fotomākslā, ja vien organizētāji šim vārdam nepiešķir kādu apslēptu, ironisku nozīmi. Neskaidrība par kategorijām tomēr saglabājas, jo ticība izņēmuma iespējai pārtapt likumā vajā daudzus fotogrāfus, kuriem šķiet, ka pietiek mainīt potfolio vai mājaslapas sadaļas nosaukumu, lai uz pārdošanu orientētu redzējumu leģitimizētu kā mākslu.

Izmantojot rīkotāju nekonsekvenci (un arī uz publicitāti, nevis uz pašu fotogrāfiju fokusēto "pīārisko" nekompetenci), ir interesanti vērot, kas piesakās Gada balvai fotogrāfijā, un saskaņā ar konkursa nolikuma 4.1.1. punktu "sistemātiski nodarbojas ar fotogrāfiju, demonstrē stabilu sniegumu darba rezultātos un tā darbi ir publiski pieejami". Redzams, ka Latvijā šādu fotogrāfu ir daudz.

Viena desmitdaļa ir pazīstami fotogrāfi, kuru vidū absolūts šā gada pārsteigums ir Santa Savisko. Iespējams, viņu ir vērts pieminēt arī kā piemēru grūdienam, ko Latvijas foto vide saņem, tajā parādoties autoriem ar citas vides un studiju pieredzi. Aptuveni piektdaļa ir stāstošie autori. Viņu vidū ir tie, kuru aizraušanās un rokraksts mainās līdz ar katru izstādīšanās reizi – daži pat šajā konkursā iesnieguši tik neticami atšķirīgus darbus, it kā katram no tiem būtu cits autors – un šajā ziņā viņi ierindo sevi tuvāk tiem, kurus vērtēt varbūt spēšu nākamgad, nevis tagad, pirmoreiz ieraugot viņu stabilo sniegumu vienā vai divās fotogrāfijās. Tikai trīs autori savā fotomākslā vēl stāsta jokus vai rāda anekdotiskas situācijas. Vēl viena piektdaļa jūt fotogrāfiju abstrakti un formāli, un trešdaļa no šiem "formālistiem" nodarbojas ar tīro salonmākslu. Vislielākā daļa, aptuveni puse no visiem dalībniekiem, ir salonfotogrāfijas autori, kuru darbos ir redzamas paralēles ar triviālajiem sarunvalodas fotogrāfiju paņēmieniem – savu bildi autori būvē no redzētajiem, kādreiz publiskā telpā "garantēti labajiem" fotomākslas attēliem, un koķetē ar skatītāju tik ļoti, ka bildē ir redzama tikai šī vēlme patikt. Viņus reti interesē saturs, kas visbiežāk ir ārkārtīgi banāls, un ir grūti noticēt, ka tas ir veids, kā šie fotogrāfi redz. Drīzāk runa ir par ambīcijām būt par kaut ko – un fotogrāfi, viņuprāt, ir romantiski, tādēļ par tādiem izliekas. Tipiska ir arī vienas bildes iesūtīšana, it kā tā izolēta varētu raksturot autoru vai izskaidrot viņa attieksmi. Te gribas pārfrazēt Vizmas Belševicas iejūtīgos vārdus, ko viņa esot teikusi par dzejošanu jauno autoru seminārā pirms kādiem divdesmit gadiem, un ieteikt: "Ja varat nebildēt, nebildējiet. Ja patiešām nevarat, nu tad bildējiet." Šiem autoriem gan autoritāte nav nepieciešama – ja viņi būtu dzejnieki, tad Belševicu nezinātu, lai gan varbūt būtu dzirdējuši, kā Imants Skrastiņš dzied "Kamolā tinēju". Citāts no šāda fotogrāfa mājaslapas: "Visu esmu apguvis pašmācības ceļā, lasot dažāda veida literatūru, taču pats galvenais – skatoties labas bildes. Tādas, kas mani aizkustina… Šī iemesla dēļ man arī nav īsti izveidojušās autoritātes fotogrāfijā, jo par galveno objektu es uzskatu bildi, nevis tās autoru…" Ar vārdu "literatūra" šeit, visticamāk, domātas "divdesmit piecu soļu" un fotošopa grāmatas.

Balvas iegūs labākie un Latio būs laba kampaņa. Balvas iegūs pieņemami attēli, un mediji pieņems, ka Latvijā tomēr ir labi fotogrāfi. Ja nu vienīgi mēs rīkotos saskaņā ar Grebenščikovu – "pilnmēness laikā mums ir jāizmanto iespēja, kurā nav noteikumu" – ja žūrija par atļaušanos būt patiesam fotomākslas balvu piešķirtu Latvijas sabiedriskās dzīves ikonas Marģera Martinsona biedējošajām montāžām, varbūt tad beidzot šī ēka sakustētos līdz pašiem pamatiem.

Kopš rīta sarunas domāju, kurš -isms būtu aktuāls fotogrāfijā, un atcerējos par sešdesmitajos gados idealizēto politikas terminu – jauno konservatīvismu, kas radās kā pretspēka teorija savas robežas vairs netverošajam liberālismam. Latvijas "fotomākslā" tas būtu jāievieš tieši šobrīd. Jaunais konservatīvisms nav nekas jauns, tās būtu rūpes par vēstures zināšanām, rēķināšanās ar iepriekšējām paaudzēm un tradīcijām, solis brīvībā ārpus māņu robežām, kurās kauns par nezināšanu un klaju kopēšanu nepastāv, un iespēja attīstīties fotogrāfam, kuram vizuālā kultūra nebūtu jāizdomā no jauna.