Bens Latkovskis: Jaunais vilnis - pazemojumi vai pagodinājumi?

Apelēts tiek pie tautas pašcieņas. Krievijas televīzijas rīkotais konkurss uz Latvijas zemes esot mūsu tautai pazemojošs un pēc būtības spļāviens sejā, jo lūk bijušie okupanti rīko savu tusu uz kādreiz okupētas valsts zemes. Ja šada pasākumā vēl piedalās mūsu valsts amatpersonas, tad tas esot pazemojums kvadrātā vai pat kubā. Ši viedokļa paudējiem šogad festivāla norise iedeva veselu gūzmu papildus argumentu. Pirmkārt, atklāšanas koncertā piedalījās valsts prezidents Valdis Zatlers, kuru Alla Borisovna esot raustījusi kā pendeli. Ortkart, pasākuma vadītājs Galigins vairākkārt izņirgājās par Latviju līdz visbeidzot apgānīja mūsu valsts himnu. Treškārt, nākamajā dienā pēc ši nejaukā incidenta Zatlers festivāla rīkotājus pieņēma Rīgas pilī it kā nekas nebūtu noticis. Ceturtkārt, pēdējā konkursa dienā tā dalībnieces latviešu tautas tērpos izpildīja krievu nacionālo deju - Kazačoku. Var teikt - šausmas! Latviešu gods un cieņa ar pašu svētību ir iemīti dubļos Taču nesteigsimies ar slēdzieniem. Aizstāvēt un saglabāt pašcieņu var dažados veidos. Var par katru vārdu, kuru var iztulkot kā aizvainojošu kraut pa mūli, kā tas pieņemts, piemēram, banditu aprindās un var dažadas plebeju aktivitātes uztvert ar aristokratisku cieņu. Galvenais ir adekvāti novertēt apvainojuma dziļumu.

Tajā paša dienā, kad Galīgins ēzeļa balsī nozviegāja divas rindiņas no Latvijas himnas pa visiem Krievijas telekanāliem tika pārraidīta ziņa par sarkanā partizāna-bandīta Kononova uzvaru Strasbūras cilvēktiesibu tiesā pret Latviju. Šis neģēlīgais mierīgo iedzīvotāju, tai skaitā sieviešu grūtnieču, slepkava, tika rādīts kā varonis, kurš iznīcinājis deviņus poļicajus un tagad uzvarējis Latvijas valsti Strasbūrā. "Kaunpilnais tiesas process, kuru Latvijas varas pārstāvji bija uzsākuši pret Lielā Tēvijas kara varoni beidzies ar likumsakarīgu taisnības uzvaru," ik pēc stundas atkartoja ziņu diktori. Klausīties klajus melus par Latviju RTR kanālā man škita daudz aizvainojošāk neka pliekanos jociņus, kurus tajā paša kanālā atļavās konkursa vadītāji.

Paanalizēsim pa punktiem, par ko tad tik ļoti cepas mūsu striktie pašcieņas turētāji. Prezidents kā bezmugurkaulaina lupata piedalījies par krievu mafijas naudu sarīkotā krievu tusā. Apgalvojums par krievu mafijas naudu ir vistīrākais pieņēmums, kuram nav apakšā nekādu faktu izņemot dažu personu nesatricināmu pārliecību, ka tas tā patiešam ir. Šadai klīniska rakstura pārliecībai fakti nav nepieciešami.

Tajā pašā laikā jāatzīst, ka "Jaunais vilnis" ir pretižakais mūzikas pasākums ar plašāko auditoriju postpadomju telpā. Paši Krievijas žurnālisti atzīst, - ja tevis šaja laikā nav Jūrmalā, tad tu nepiederi šovbiznesa augstākajai līgai. Kā jūrmalnieks teikšu godīgi - esmu lepns, ka kilometra attālumā no savām mājām notiek pasākums, kuram seko līdzi un kuram kaut blakus atrasties vēlētos miljoniem cilvēku. Cilvēki skatās pa televīziju kaut kur Čeļabinskā vai Biškekā, bet es varu dažu minūšu laikā iziet uz Jomas ielas un būt festivāla gaisotnē iekšā. Protams, festivāls ir izteikti krievisks, taču Jūrmala ir kurortpilsēta un tūrisms ir pilsētai svarīgs pamatelements. Nebūtu prāta darbs dalīt tūristus pēc izcelsmes valsts. Arī šajas dienās nebija tā, ka Jomas ielā dzirdama vienīgi krievu valoda. Tāpat kā citās dienās, bieži bija dzirdama lietuviešu, igauņu, somu, zviedru, vāciešu un, protams, arī latviešu valoda.

Tūrisma noliedzējiem varu atgādināt, ka vēl pirms astoņiem gadiem pašā Jomas ielas centrālajā daļā stāvēja tukša, neapkurināta viesnīca "Jūrmala" un retie ārvalstu atpūtnieki īsti nezināja ko Jūrmalā darīt. Tagad pilsēta ir atdzīvojusies un "Jaunais vilnis" pilsētai rada reklāmu, kādu par naudu nopirkt nevar. Tos, kuriem riebjas atpūtnieku un sevišķi jau krievu atpūtnieku masas, varu nomierināt - jau pēc dažiem mēnešiem Jomas iela būs klusa kā izmirusi - tūrisma sezona Jūrmalā ir īsa kā ziemeļu vasara.

Ar to gribu teikt, ka latviešiem būtu jālepojas, ka mums ir tāda pērle kā Jūrmala un Krievijas krievi mūs par to tikai apskauž un brauc šurp tērēt miljonus. Tas, ka mūsu valstī notiek tāds pasakums kā "Jaunais vilnis" tikai vairo Latvijas prestižu un ceļ mūsu pasapziņu. Tāpēc uzskatu, ka prezidents Zatlers izrādīja tieši stingru stāju ierodoties uz festivāla atklāšanu, kaut zināja, ka noteiktas aprindas viņu par šo soli šaustis un mēģinās piekārt pie kauna zvana. Prezidents būtu ģļēvs iztapoņa, ja būtu no šim aprindām nobijies un neizmantojis iespēju piedalīties tik vērienīga pasākuma atklāšanā.

Par Galigina Latvijas himnas zaimošanu var apvainoties līdz sirds dziļumiem, bet var to visu uztvert ar nosvērtu pašcieņu. Konkursa organizatori atzina, ka joks nav bijis īpaši veiksmīgs. Jāsaka, scenārista darbs jāvērtē kā ļoti vājš, jo arī par citiem līdzīga rakstura jociņiem publika neuzjautrinājās. Tos uztvēra klusējot ar zināmu neveiklības sajūtu. Scenāristam acīmredzot ir problēmas ar gaumi. Vai tāpēc mums kā pārjūtīgam pusaudzim visai pasaulei jāizkliedz cik ļoti esam aizskarti un apvainojušies? Nedomāju ka histēriska reakcija ir pašcieņas kritērijs. Drīzāk otrādi - visjūtīgāk uz apvainojumiem reaģē par sevi neparliecināti, ar mazvērtības kompleksiem nomocīti cilvēki.

Konkursa dalībnieču tautas tērpos izpildītais Kazačoks bija pilnīgi nevainīgs un ja kādu tas ir aizskāris, tad te nu vaina jameklē paša saulē sakarsušajā galvā vai zem kritiskā līmeņa noslīdējušam nacionalajam pašvērtējumam. Var jau visur saskatīt centienus tevi apvainot vai pazemot, taču visam ir savas robežas, kuru parkāpjot jāsāk meklēt pēc palīdzības. Varu tikai izteikt noželu tēvzemiešu Valmieras nodaļai, kura pat pamanījās izplatīt paziņojumu par savu apvainošanos. Nacionālā pašapziņa laikam biedriem pieklibo.

Ir cilvēki, kuriem, jo sliktākas Latvijas attiecības ar Krieviju, jo viņi labāk jūtas. Būtu muļķīgi iet šis nelielās, bet skaļās ļaužu grupas pavadā. Būsim lepni par Jūrmalu, kas ir pārsitusi Sočus, Antaliju, Hurgadu un arī mūsu tuvāko konkurenti - Palangu. Lai ko mēs gribētu domāt, Maskava ir viena no pasaules mertopolēm. Un sevi cienošam maskavietim atvaļinājums jāpavada nevis Nicā vai emirātos, bet gan Jūrmalā. Tāds šobrid tur ir uzstādījums. Ar to arī sevi varam apsveikt.