Uzrakstīt šīs atmiņas mani pamudināja bijušā grupas Helsinki – 86 dalībnieka, tagad ASV armijas leitnanta Kostantīna Pupura intervija laikrakstā NRA.
Lai ko teiktu par šo cilvēku, viens ir nenoliedzams. Viņš pirmais uzdrošinājās publiski pacelt Latvijas brīvvalsts karogu pie Brīvības pieminekļa 1988. gada 14. jūnijā.Šodien grūti iedomāties cik lielu drosmi, varbūt pat neprātu prasīja šis solis. Nebaidīšos pat teikt varoņdarbu.

Vēl tā paša gada 25. martā biju aculiecinieks kā nesankcionētā piemiņas pasākuma laikā pie Brīvības pieminekļa vairāki čekisti Pupuru saķēra aiz visām četrām un burtiski ar galvu pa priekšu iemeta baltā volgā netālu no avīžu kioska pie Laimas pulksteņa. Toreiz ar kompartijas svētību Rakstnieku savienība rīkoja uz Sibīriju aizsūtīto piemiņas pasākumu Brāļu kapos. Radikālāk noskaņotie Latvijas patrioti šo toreizējā RS priekšsēdētāja, LKP CK locekļa Jāņa Petera organizēto pasākumu vērtēja kā šķeltniecisku un pulcējās Bastejkalnā, lai pulksten 18 dotos nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa līdzīgi kā 1987. gada 14. jūnijā un 23. augustā. Satraukums bija tik liels, ka burtiski ļodzījās kājas. Visapkārt ložņāja čekisti un neslēpjoties fotografēja. Laukums pie Brīvības pieminekļa bija pilns ar miličiem. Pie Laimas pulksteņa stāvēja vairākas volgas, vienā no tām sēdēja toreizējais Latvijas VDK priekšsēdētājs Staņislavs Zukulis, kurš notiekošo vēroja caur tonētiem automašīnas logu stikliem. Gar mašīnām šurpu turpu šaudījās milicijas priekšnieks Oļegs Gončarovs un Rīgas milicijas pārvaldes vadītājs Vladimirs Bugajs. Abi tuvu mutei turēja rācijas un nemitīgi deva norādījumus visuresošajiem miličiem. Neatceros vairs precīzi, bet šķiet, ka Pupurs tomēr bija paguvis nolikt ziedus pie Pieminekļa un atceļā uz Vecrīgas pusi neapdomīgi pietuvojās šīm volgām. Tad viņu arī aiz padusēm no mugurpuses saķēra divi čekisti un kājām šļūcot pa zemi aizvilka līdz mašīnai, kur piesteidzās vēl divi un satvēruši aiz kājām ielidināja volgas aizmugurējā sēdeklī.

Šo epizodi pieminu, lai kaut nedaudz atainotu to saspringto gaisotni, kāda toreiz valdīja. 14. jūnijs tika gaidīts neiedomājami elektrizētā gaisotnē. Bija jau noticis Igaunijas rakstnieku savienības plēnums, jūnija pirmajās dienās kaut ko līdzīgu noorganizēja Latvijas radošās savienības. Šajos pasākumos teiktās runas un pieņemtās rezolūcijas tika kopētas un izplatītas tautā. 14. jūnija deportāciju atceres pasākumu organizēt uzņēmās Vides aizsardzības klubs (VAK), kura dibinātājs un formālais vadītājs bija Arvīds Ulme. Faktiskais vadītājs un galvenais organizators bija filozofijas pasniedzējsValdis Turins. Viņš nenoliedzami bija VAK intelektuālais līderis. Piemiņas pasākums, kurš faktiski tika uztverts kā pretpadomju demonstrācija, formāli tika pieteikts kā atceres dienai pieskaņots mītiņš Gorbačova perestroikas un drīzumā Maskavā paredzētās PSKP 18. konferences atbalstam. LKP un Latvijas VDK vadība saprotot, ka no tautas aktivitātēm 14. jūnijā izvairīties neizdosies, šo formāli it kā partijas konferencei veltīto mītiņu atļāva rīkot. Tikai ar nosacījumu, ka tajā nebūs buržuāziskās Latvijas atribūtikas un transparenti ar pretpadomju saturu. Valdis Turins, kurš veda sarunas, šiem nosacījumiem piekrita. Taču vairums VAK biedru vēlējās, lai iecerētajā demonstrācijā atklātībā parādītos sarkanbaltsarkanais karogs. Turins, kurš atbalstīja soli pa solim taktiku, iebilda, ka šāds solis ir vēl pāragrs. Beigās tika panākts kompromiss, ka mītiņā aiz pieteiktajiem runātājiem, starp kuriem bija arī LKP CK sekretārs Anatolijs Gorbunovs un Mākslas akadēmijas pasniedzējs, publicists Mavriks Vulfsons, būs goda sardze ar melnbaltmelniem sēru karogiem. Krāsu sadalījums šiem karogiem bija atbilstošs brīvvalsts karoga proporcijām. Šos karogus mītiņā pie toreizējā Politiskās izglītības, tagad kongresu nama turēja mašīnrakstā iznākošā žurnāla „Auseklis" redaktors Ivars Žukovskis un VAK padomes loceklis, vēlākais naturalizācijas pārvaldes vadītājs Uģis Šulcs.

Lai pasākums izdotos sekmīgi tika paveikts liels aģitācijas darbs. Milzīgos daudzumos tika pavairotas skrejlapiņas ar aicinājumu piedalīties 14. jūnija mītiņā. Šie aicinājumi tika mesti pastkastītēs un izlīmēti itin visos sabiedriskā transporta līdzekļos. Katrā tramvajā, lai kur tu stāvētu priekšā vīdēja lapiņa ar aicinājumu. Tomēr bažas par to vai uz šo demonstrāciju atnāks pietiekoši liels cilvēku skaits bija ļoti lielas. Tiem, kuri apgalvo, ka visa latviešu tauta visu okupācijas laiku par brīvību un neatkarību vien sapņojusi, jāsaka, ka diemžēl tā ne tuvu nebija. Potenciālais Tautas partijas līderis, iekšlietu ministrs Mareks Segliņš intervijā žurnālam „Klubs" uz jautājumu, kāpēc vēl 1990. gadā, tātad divus gadus pēc šeit aprakstītajiem notikumiem, vadījis sava universitātes kursa komjaunatnes vienību, apbrīnojamā vaļsirdībā atbild, ka neesot radis lēkt uz ecēšām un tolaik vēl neesot bijis skaidrs uz kuru pusi vēstures rats pagriezīsies.

Pirms 14. jūnija atmosfēra bija tik nokaitēta, ka visi pasākumā iesaistītie ar muguras smadzenēm juta, ka sarkanbaltsarkanajam karogam demonstrācijā jāparādās. Kā tas notiks un kurš to uzdrošināsies, tāds bija jautājums. Arī mani šī doma nomocīja. Ar draugu, vēlāko LNNK pirmās valdes locekli Aivaru Jakoviču nolēmām, ka laiks ir pienācis un devāmies meklēt piemērotu audumu no kura uzšūt karogu, kuru pacelt 14. jūnija demonstrācijā. Nezinu vai tas bija kāds sevišķs čekas norādījums, bet veikalos audumi, kuri pēc tonalitātes būtu kaut līdzīgi Latvijas ķiršsarkanajam, vienkārši nebija. Izdomājām, no šodienas skatupunkta, gluži vai bērnišķīgu izeju. Nopirkām baltu palagu un mākslinieku darbnīcā bijušā kinoteātra „Komjaunietis" kases telpās ar sarkanu tinti šo palagu pārkrāsojām karoga krāsās. Iznāca no mūsdienu viedokļa karogam līdzīga lupatiņa. Tagad pat grūti iedomāties, ka šī faktiski parodija par karogu toreiz likās kā liels dārgums.

Tā kā bija bažas par dažādām čekas aktivitātēm, nakti pirms 14. jūnija mājās nenakšņoju. Tagad jau var ironizēt par paranoju, taču tas zināmā mērā raksturo toreizējo atmosfēru. Uz mītiņu pie kongresu nama bija sanākuši vismaz 10 000 cilvēku. Atzīšos, ka, lai gan pašgatavotais karogs man bija līdzi, nedz man, nedz Jakovičam nepietika drosmes to izvilkt no apvalka un pacelt. Uzzinājis, ka mums līdzi ir karogs, viens no Atmodas pirmsākumu aktīvistiem - Edvīns Jansons pieteicās karogu pacelt. Viņam tas arī uz pārdesmit sekundēm izdevās līdz piesteidzās vīrs pelēkā un laipni palūdza atdot to mantiņu (štučku). Interesanta bija arī apkārtējo latviešu reakcija. Jāatzīst, tā bija klaji negatīva. „Provokators," skanēja izsaucieni.

Pēc mītiņa notika gājiens pa Padomju bulvāri (nesenais Basteja bulvāris) uz Brīvības pieminekli, kur atbilstoši pieteikumam bija paredzēta ziedu nolikšana. Satiksme pa Padomju bulvāri bija uz laiku bloķēta. Gājiena priekšgalā soļoja Žukovskis un Šulcs ar melnbaltmelnajiem sēru karogiem. Gājiens bija vairāk kā iespaidīgs. Tagad, kad dzīvojam pavisam citā iekārtā, grūti aprakstīt tās sajūtas kādas bija toreiz, pirmo reizi piedaloties tik vērienīgā faktiski pret okupācijas varu vērstā demonstrācijā, kura netiek izdzenāta. Kad gājiena priekšgals sasniedza Brīvības pieminekli, tā astes gals vēl atradās uz Gorkija (Valdemāra) ielas.

Tieši tad, kad pirmie ziedu nolicēji tuvojās Brīvības pieminekļa pakājei, virs gājiena dalībnieku galvām kafejnīcas „Luna" (tagad „Makdonalds") apkārtnē uzplandīja īsts Latvijas karogs pareizās krāsās, proporcijās un izmēros. To augstu paceltu virs galvas nesa Konstantīns Pupurs. Viņš acīmredzami bija pilnīgā transā. Seja koši sarkana, acis dega, skatiens nekustīgs, neko neredzošs, gaita mehāniska. Gluži kā apdullis viņš soļoja Brīvības pieminekļa virzienā. Gājiena dalībnieki, kuri bija sadrūzmējušies laukumā iepretim Piemineklim pašķīrās, dodot ceļu Pupuram. Jāsaka, ka tūlīt pat parādījās vēl otrs karogs, kuru nesa kāda sieviete, kuras uzvārdu diemžēl vairs neatceros. Visu skatieni tomēr bija galvenokārt pievērsti tieši Pupuram un viņa augstu virs galvas nestajam karogam, kurš iespaidīgi plīvoja vējā. Šī nenoliedzami bija Pupura zvaigžņu stunda, ar kuru viņš ir iegājis vēsturē. Taču ar to vēl diena nebeidzās. Turklāt varēja beigties pavisam citādi un tad mēs par to šeit varbūt nemaz nerunātu.

Brīdi pastāvējis pie pieminekļa Pupurs sāka nervozi raudzīties apkārt. Bija acīmredzams, ka viņš nespēj mierā nostāvēt. Sasprindzinājums prasīja jel kādu fizisku aktivitāti, lai mazinātu adrenalīna koncentrāciju asinīs. Nez no kurienes uzradās sauklis - uz Čekas māju (Frīdriha Engelsa (Stabu) un Ļeņina (Brīvības) ielu stūris)! Uz Čeku! paziņoja Pupurs un apņēmīgi devās uz priekšu. Ja nemaldos arī Raiņa bulvārī satiksme bija slēgta, taču tālāk pa Merķeļa ielu un Ļeņina ielu pilnā sparā kustējās transporta līdzekļi. Ātri aizgājis pa Ļeņina un Merķeļa ielu krustojumama iepretim veikalam „Sakta" (tagad Latvijas pasta nodaļa) Pupus apstājās. Es viņam stāvēju tieši aiz muguras. Tā kā esmu gara auguma, man nav grūtības pārredzēt jebkuru pūli. Jau ejot, ievēroju, ka Pupuram seko salīdzinoši ļoti neliels cilvēku skaits. Lielākā demonstrantu masa bija palikusi pie Brīvības pieminekļa.. Pie Merķeļa ielas paskatoties atpakaļ ieraudzīju, ka sekotāju skaits ir ap piecdesmit, lielākais simts, pārsvarā jauniešu, pat tīņu. Ar šādu demonstrantu skaitu iet uz priekšu un bloķēt satiksmi pa Ļeņina ielu nebūtu prāta darbs. Es satvēru Pupuru aiz pleca un pieliecies pie auss pateicu: „Klau, mums ir baigi maz sekotāju. Davai, ejam uz Raiņa pieminekli." Šķiet Pupurs jau bija izgājis no transa, spēja adekvāti novērtēt situāciju un ieklausījās manā ieteikumā.

Iespējams, ka gājiens uz čekas māju bija VDK izplānota provokācija, lai vēl iedīgļa stadijā izravētu jelkādus centienus pēc nacionālās neatkarības. Nav izslēgts, ka mērķi varbūt bija vēl lielāki - apturēt perestroiku un uzskatāmi nodemonstrēt Gorbačovam uz kurieni mēs ejam. Kas liecina par šādu versiju?

Satiksme nez kāpēc bija slēgta arī pa Ļeņina ielai paralēlo Andreja Upīša (Baznīcas) ielu, kas atrodas tālu no pieteiktajām demonstrāciju vietām. Ielas malās bija sadzīti autobusi ar aizkrāsotiem logiem un tiem iepretim Dzeržinska kultūras nams pilns ar milicijas specvienības kaujiniekiem pilnā bruņojumā ķiverēs un aizsargvestēs. Pupuru un viņa sekotājus ceļā uz čeku jau gaidīja specvienība un autobusi aizkrāsotiem logiem. Ja vēl izdotos noorganizēt masu nekārtības ar kādu izdauzītu skatlogu, tas būtu lielisks videomateriāls ko nolikt Gorbačovam priekšā un pateikt - tas vienreiz ir jāizbeidz.

Par spīti tam, ka šoreiz čekas provokācija neizdevās, jau pēc četrām dienām 18. jūnijā tika sasaukts LKP CK ārkārtas plēnums, kurā tika izskatīts tikai viens jautājums „Par politisko situāciju Latvijas PSR". Plēnumā uzstājās visi Latvijas kompartijas vadoņi. Visniknākās runas teica Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks, LKP Rīgas pilsētas komitejas vadītājs Arnolds Klaucēns un LKP CK otrais sekretārs Vitālijs Soboļevs. Viņi aicināja ne vairāk, ne mazāk kā Latvijā ieviest kara stāvokli un pie visiem stratēģiskiem objektiem novietot Ādažos dislocētos Padomju armijas tankus. Tikai tas, ka izdevās novērst masu nekārtības ļāva Gorbunovam, Ivaram Ķezberam atrunāties, ka demonstrāciju partijas kursa atbalstam izmantojuši atsevišķi provokatori savos nekrietnos nolūkos. Šīs plēnumā teiktās runas jau pēc dažām dienām nonāca atklātībā.

Drīz pēc tam tika arestēts Modris Lujāns un vairākus mēnešus turēts apcietinājumā par pavisam nevainīga plakāta turēšanu šajā demonstrācijā. Uz plakāta bija uzrakstīts - Nost kangarus un dažu partijas vadītāju uzvārdi. Tiesa gan Lujānu pilnībā attaisnoja. Pupuru pēc šīs demonstrācijas čeka burtiski vajāja līdz piespieda viņu izbraukt. Ne man spriest, vai viņš tieši to gribēja vai ne. Galvenais, ka viņš bija pirmais. Tāpat kā pirms gada - 1987. gadā Rolands Silaraups un Eva Biteniece pie Brīvības pieminekļa.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!