Galvenā Latvijas politikas problēma nav naudas trūkums. Galvenā Latvijas politikas problēma ir Latvijas trūkums. Baltijas valstis ļoti atšķiras savā starpā. Lietuva ir liela un veca valsts. Igaunija ir jauna un ļoti attīstīta valsts. Latvijas tikpat kā nav. Vienīgā Latvijas ideja bija nosargāt neatkarību, iestājoties ES un NATO. Taču tā faktiski bija ideja no kaut kā aizbēgt, nevis kaut ko sasniegt. Šī ideja ir īstenota, līdz ar to tā ir mirusi. Dzīvas, pozitīvas Latvijas idejas nav.
Labāk lielas pilsētas mērs, nekā mazas valsts premjers. Zīmīgi, ka gandrīz vienīgais aktīvais politiķis, kam ir vīzija, pamet politikas nacionālo līmeni, lai dotos cīnīties par Rīgas mēra amatu. Rīga, Rīgas Dome kļūst par Latvijas politikas centru. Ne tikai tāpēc, ka Rīga ir divas trešdaļas Latvijas ekonomikas, bet galvenokārt tāpēc, ka pašvaldības robežās Latvijas politiķi vēl ir spējīgi pieņemt lēmumus, ja grib. Nacionālajā, valsts līmenī politiķiem nav varas. Latvija ir sasieta jau vairs ne tikai ar ES un NATO līgumiem, bet arī SFV parādsaistībām un nākotnē īstenojoties Lisabonas kritērijiem nacionālās suverenitātes līmenis vēl vairāk samazināsies. Nācijai nedraud vardarbīga izzušana, nācijai draud nāve no vecuma, kad nav vairs kā dēļ dzīvot, kad nav nācijas idejas. Latvijas valstī nevalda ministri, valda valsts sekretāri.

Jaunie ministri, ienākot savās ministrijās vislabāk sajūt to, cik maz viņiem patiesībā ir varas. Un tā ir problēma. Nav ko runāt par tautas varu, lai īstenotu pārmaiņas, vispirms pašiem politiķiem, tautas priekšstāvjiem jāpārņem vara, kura pašlaik jau pieder birokrātijai. Birokrātijai kā šķirai valstī. Birokrātijai, kura sev uzurpējusi nācijas tiesības. Birokrātijai nevajag ideju, tā īsteno rutīnu, aug un dzīvo pati par sevi. Tā sevi uzskata par valsti.

Tie, kas šodien sevi sauc par politiķiem, ir aizgājuši birokrātijas pavadā. Dienaskārtībā ir tikai viens jautājums - valsts budžets. Tā ir birokrātijas dienaskārtība. Taču Latvija ir lielāka nekā valsts budžets. Nācija ir lielāka, nekā valsts darbinieku skaits. Tas ir nožēlojami, ka premjers savu ekonomisko vīziju var izteikt vienā teikumā - galvenais noturēties līdz 2012.gadam, kad ieviesīs eiro, tad varēsim aizņemties vēl.

Vienīgais latviešu politiķu piedāvājums Latvijai ir "ideālā Latvija". Turklāt šis piedāvājums pastāv tikai ļoti labējā spārnā. Citiem vispār nekāda piedāvājuma nav. Taču ideālā Latvija ir Latvija, kuras nav, jo ir reālā Latvija. Etnisks nacionālisms nevar būt Latvijas ideja. Tas draud ar pilsoņu karu valstī, kurā reāli runā divās valodās. Nācija to instinktīvi jūt, tāpēc etniskais nacionālisms un ideālā "latviešu Latvija" nav Latvijas ideja. Latviešu vairumam tā patīk, taču vairums ir pārāk pragmatisks, lai kaut ko tik neprātīgu mēģinātu īstenot dzīvē. Savukārt reālā Latvija, tā kurā mēs dzīvojam, neeksistē politiķu piedāvājumā tautai.

Kāds politiķis kongresā nesen vicināja Baraka Obamas grāmatu. Jā, tas ir tas, kas vajadzīgs - vīzija. Melnādainajam Obamam ir Amerikas vīzija, šim baltādainajam politiķim Latvijas vīzijas nav. Taču patiesībā nevienam tādas nav. Un tā ir problēma, nevis naudas trūkums, jo nauda jau atgriezīsies. Latvieši nav vainīgi, ka pasaulē ir ekonomiskā krīze, latvieši ir vainīgi, ka viņiem ir tāda valdība. Nē, protams, ne tas, ka latviešiem vidējā alga pārsniedza nieka 500 latus izraisīja ekonomisko krīzi Latvijā, ko cenšas iestāstīt tie, kas saņem 5000 latus mēnesī un uzskata, ka tūkstotis ir tas, ko katrs mēnesī var ietaupīt restorānā. Ekonomiskā krīze beigsies un nauda atgriezīsies Latvijā. Skandināvi neļaus mums bankrotēt, jo kas gan atgriezīs viņiem kredītus. Ne jau cilvēka cienīgas algas izraisīja ekonomikas pārkaršanu Latvijā un pasaulē, bet vēlme dzīvot krietni pāri algai. Un krīze būs klāt atkal, ja dzīves vienīgie mērķi nācijas vairumam būs tikai dārgāks televizors, jaunāks auto un lielāka māja. Ja nācijas mērķus veidos vienīgi mārketinga nodaļas un reklāmas aģentūras, tad nācijas drīz nebūs, jo ir pilnīgi vienalga, kāda ir patērētāja nacionalitāte. Savukārt patērētājam ir pilnīgi vienalga, kāda ir viņa nacionalitāte, jo vērtība ir katrā istabā pa televizoram, bet par ideju banka aizdevumu nedod.

Taču nācija ir ideja. Latvija ir ideja. Tā nav valsts robežas, kuru vairs nav. Tā nav tīrasiņu etnisko radinieku kopība. Un tā ir vairāk kā viena valoda, kurā runā valstī, jo runā divās, taču nācija ir viena. Nācija ir vērtība. Latvija ir vērtība, kura ir pazudusi no politikas dienaskārtības, taču gribas ticēt, ka tā vēl ir.

P.S.
Kā mēs dzīvosim un kā mēs gribam dzīvot? Tie ir tikai divi patiesi svarīgi jautājumi. No tiem ir atkarīgs, kāda būs Latvija un vai tā būs labklājīga. "Kā es dzīvošu?", starp citu, nav tas pats kas "cik es tērēšu?" , un "cik es jutīšos labi?", nav tas pats, kas "cik es varēšu iztērēt?". Bet tas līdz krīzei juka.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!