Mārtiņš Kaprāns: Mūris un neizrunātā pagātne

Galvenā loma, it īpaši Baltijas valstīs ir bijusi pieminēšanai. Mēs pieminām cilvēkus, kas gāja bojā padomju deportācijās, kurus nomocīja čekas pagrabos, kuriem liedza karjeras attīstība utt. Šajās sāpīgajās atmiņās dominē upura un/vai varoņa identitāte, kas, attiecīgi kairināta, izpaužas ne tikai samiernieciskumā, bet arī - vēl aizvien kūsājošā naidā un atriebības kārē. Latvijā, protams, to papildus saasina etniskais konteksts. Pieminēšana lielā daļā mūsu sabiedrības līdz ar to ir svarīgs kods, kuru neievērojot cilvēks, mazākais, tiek uzskatīts par nekompetentu, lai apspriestu padomju režīmu.

Sākot jau ar perestroiku, bet jo īpaši kopš 90.gadiem līdzās nepārprotamam nosodījumam komunisma pieredze Austrumeiropā ir ieguvusi ironiskus vaibstus, kas ieraugāmi dažnedažādu tematisko "sociālisma parku", performanču, krogu, T-kreklu u. tml. veidolā. Cilvēki maksā naudu, lai varētu pasmieties par neseno pagātni, padomiskā gaisotnē iedzerot vodkas glāzi vai uzsitot knipi pa apsūbējušā Ļeņina degunu. Turklāt patērētājiem, kam šī pieredze ir absolūti sveša, komunisma simbolikas izmantošana kļūst par izteikti kičīgu nodarbi. Rezultātā totalitārās pagātnes kā plaša patēriņa preces iepakošana ir apvērsusi pieminēšanu. Tas gan nenozīmē, ka režīma upuri un varoņi pēkšņi ir pazuduši no publiskās atmiņas, taču pagātnes interpretācijas lauks neapšaubāmi ir paplašinājies.

Līdzās (paš)ironijai atsevišķu cilvēku grupās ir arī pamanāms nostalģisks atskats uz neseno pagātni. Tiesa, nostaļģija ir pārāk sarežģīts koncepts, lai to vienādi varētu piemērot visās postkomunisma sabiedrībās. Respektīvi, nostaļģija sevī glabā daudzveidīgus motīvus. Piemēram, viena nostaļģija pēc komunistiskās pagātnes ir Krievijā, bet cita Austrumeiropā. Jāteic, ka saskaņā ar dažādos gados veiktajām aptaujām Baltijas valstu sabiedrībā tikai saujiņa cilvēku (ne vairāk par 10%) mēdz ilgoties pēc vecajiem labajiem laikiem; varētu pat apgalvot, ka šīs sabiedrības ir izteikti antinostaļģiskas, ko pirmām kārtām veicina nacionālās atmiņas politikas veidotāji - vēsturnieki, skolotāji, masu mediji, politiskās partijas u. c., kas padomju laiku ir reducējuši līdz pieminēšanai. Taču šāda strikta politika ir piespiedusi izslēgt no publiskās komunikācijas lauka cilvēku adaptācijas pieredzi.

Latvijas un, spriežot pēc dažādu sabiedrības pētnieku ziņojumiem, arī citu Baltijas valstu publiskajā atmiņā viskuslāk ir parādījusies centieni reflektēt cilvēku pielāgošanos padomju režīmam un spēju attīstīties kā personībām. Un šeit nav runa tikai par tālaika inteliģenci, bet arī par citām sabiedrības grupām. Faktiski "vienkāršajam cilvēkam" šodien joprojām nav pat pieejams pieklājīgs vārdu krājums vai, ja vēlaties, diskurss, kādā ar pašcieņu komunicēt, teiksim, savu padomju laika pozitīvo pieredzi, un jebkurš mēģinājums to izveidot viņu stigmatizē un padara par koloborantu vai konformistu.

Ko es ar to visu vēlos teikt? Es, protams, Latvijas kontekstā neaicinu pārrakstīt vēstures mācību grāmatas vai fundamentāli izmainīt skatupunktu attiecībā uz padomju laiku. Jo jebkurš revizionisms sevī ietver draudus pārāk zemu novērtēt totalitārisma negantumu. Tomēr, manuprāt, pašlaik, kad ir pagājuši turpat vai 20 gadi kopš PSRS sabrukuma un kad Latvijas vēsturi apgūst tie, kuru atmiņās vairs nav saglabājusies nepastarpināta padomju pieredze, tieši pašlaik ir atbilstošs brīdis, lai runātu par pagātnes iztēles materiāla paplašināšanu un plurālistiskāku komunistiskās pagātnes izpratni. Prakse rāda - ja mēs paši padomju adaptācijas pieredzi savā sabiedrībā neizrunājam, tad to dara citi, piemēram, filmas "Baltija - kādas okupācijas stāsts" veidotāji. Rezultātā šī pagātnes epizode kļūst par ārējam spēkam pateicīgu politiskās manipulācijas resursu un turpina mūs vajāt arī 20 gadus pēc mūra krišanas.