Āris Jansons: Kurš iztirgos Ukrainu?

Krievijas politologs Mihails Deļagins apgalvo, ka pašreizējais prezidents Viktors Juščenko pārstāv Eiropu un niecīgu inteliģences daļu. Premjere Jūlija Timošenko pārstāvot ASV, Rietumukrainas pārstāvjus, lielu daļu inteliģences un ievērojamu daļu biznesa. Vēlēšanu kampaņas līderis Reģionu partijas vadītājs Viktors Janukovičs parasti saukts par prokrievisku politiķi un Maskavas medijos cildināts par viņa solījumu celt krievu valodu Ukrainas otrās valsts valodas godā.

Reģionu partijas vadība priekšvēlēšanu karsonī devusi visdažādākos solījumus. Lai gan Janukovičs cenšas savākt balsis arī valsts rietumos, viņa galvenais balsts ir dienvidu un austrumi, kur izlēcieni pret Krieviju nav populāri. Taču šobrīd Janukovičs nepavisam neuzstāj uz konstitūcijas labošanu, lai krievu valodai piešķirtu otras valsts valodas statusu. Reģionu partijas līderis nu skaidro, ka jautājumu var lemt citādi, neaizskarot citās valodās runājošo intereses. Tā sauktajiem krievvalodīgajiem vēlētājiem ir ko padomāt. Janukovičam var pārmest daudz ko, taču gan viņš, gan viņa padomdevēji saprot, ka prezidenta cerībās viņš nedrīkst lobēt tikai Ukrainas austrumu vai dienvidu daļas iedzīvotāju intereses. Un ja arī viņš ir saistīts ar Doņeckas lobistu grupu, tie ir Ukrainas, nevis Krievijas uzņēmēji. "Kommersant-Ukraina" rakstīja, ka Janukovičs uzvaras gadījumā tiekšoties panākt Krievijas degvielas cenas pazemināšanu.

Timošenko ir populārā Eiropas politiķu vidū. Janukoviča viņi vairās. Nav izslēgts, ka draudot saraut gāzes līgumus, Janukovičs signalizējis ne Gazpromam, vai Timošenko, rietumu vai austrumu zemju vēlētājiem, bet amerikāņiem, lēš Ukrainas krievu kopienas vadība. Janukovičs iespējams centies rādīt, ka viņš nav tik maskavisks, kā viņu mālē. Tas, ka viņš vārdos vienmēr uzsvēris vēlmi uzlabot attiecības ar Krieviju, nebūt nenozīmē, ka prezidenta amatā Janukovičs dancotu pēc Maskavas stabules. Viņš ir nevis par, bet pret pērn parakstīto gāzes piegāžu līgumu ar Krieviju, kaut vai tāpēc, ka to parakstījusi Timošenko, no kuras harizmas un pragmatisma viņš faktiski baidās. Tāpēc Janukovičs nekautrējas vienā toņkārtā ar Juščenko kritizēt gāzes kontraktu, pie reizes pasvītroti demonstrēdams stingru nacionālo interešu aizstāvību – lai pārmestu Timošenko to iztirgošanu. Savukārt jautājums par Krievijas Melnās jūras flotes statusu pēc sešiem gadiem nevar kalpot par šo vēlēšanu lakmusa papīru kaut vai tāpēc, ka sešos gados vēl ļoti daudz kas var mainīties.

Krievija ir ņēmusi vērā 2004. gadā pieļautās kļūdas, un nav skaidri nostājusies neviena Ukrainas prezidenta kandidāta pusē. Janukovičs, uz kuru Maskava lika likmi pirms sešiem gadiem, toreiz paspēlēja. Šogad Reģionu partijas līderis patiesībā nav saņēmis lielāku labvēlību no Kremļa kā viņa sāncense premjere Timošenko. Tiesa, viņš Maskavā ciemojies biežāk, taču Krievijas amatvīri tāpēc nav pauduši lielāku sajūsmu par viņa priekšvēlēšanu kampaņu. Janukoviča vēlēšanu stratēģijas padomnieku skaitā ir arī Rietumu eksperti, tāpēc Stenfordas padomdevēju klātbūtni Reģionu partijas līdera galmā viņam var pārmest tikpat labi kā pašreizējam prezidentam Juščenko.

Eiropas Savienība ir uzsvērusi vēlēšanu demokrātiska iznākuma nozīmi, bet tāpat kā Maskava nav nostājusies neviena konkrēta pretendenta pusē. Īstenībā neviens no galvenajiem kandidātiem nevarēja cerēt uz Briseles optimismu viņa uzvaras gadījumā. Kā secinājuši poļu analītiķi, Eiropas politiķiem bijis grūti simpatizēt Janukovičam, kurš asociējies ar 2004. gada vēlēšanām, taču arī Timošenko paspējusi nokaitināt daudzus, pastāvīgi nepildot ES paustās saistības.

Nevar noliegt Krievijas atturīgumu, lai gan atsevišķas darbības it kā liecinājušas par Maskavas atbalstu Timošenko, bet citas – par atbalstu Janukovičam. Protams, premjeres panākums sarunās par gāzes vienošanos vedināja runāt un rakstīt, ka Timošenko ir sekmīgākais sarunu vedējs kopš gāzes kontraktu sarunu sākšanas ar Maskavu. Par to, cik lielā mērā Krievijas amatpersonas ir lobējušas Timošenko, ekspertu domas dalās.

Abi vēlēšanu sacīkstes līderi līdz pat pēdējam kampaņas brīdim nav mitējušies brīdināt vēlētājus cits no cita. Janukovičs apsūdzēja premjeri par to, ka viņa ne pārāk biežajās tikšanās ar Krievijas vadību esot demonstrējusi "klaju pielīšanu". Jā gan, Timošenko Jaltā izteica komplimentus Putinam, taču 2007. gadā uzrakstīja viņam nepatīkamu programmatisku rakstu ar nosaukumu "Atturēt Krieviju". Un citi teic, ka Timošenko kontrolējot amerikāņi – vēl kopš ekspremjera Pāvela Lazarenko korupcijas skandāla, kurā viņa it kā bijusi iejaukta.

Ārkārtīgi pragmatiskā Timošenko tieši savu lietišķo īpašību dēļ tik tiešām vēlas ciešāku ekonomisko integrāciju ar Krieviju. Pretsvarā tai – Rietumukraina, ES un ASV. Vai tie, kas nevar ciest Timošenko, bet nevēlas arī Janukoviču, otrajā vēlēšanu kārtā balsos par Timošenko kā par mazāko ļaunumu ?

Jebkurā gadījumā Ukrainā tiks ievēlēts nevis prokrievisks prezidents, bet suverēnās Ukrainas valsts galva. Bet jautājums, kas notiks Ukrainā pēc vēlēšanām, ir pat būtiskāks, nekā - kurš uzvarēs vēlēšanās.