Veiko Spolītis: Līdzekļi nosaka mērķi jeb Igaunijas veiksmes stāsts

Savos pirmsākumos Igaunijas politiskā elite saprata, ka neoliberālas reformas nav jāuztver kā dogma, un, analoģijās runājot, jebkurā tirgū pastāv amatpersona, kura izdod tirgošanās atļaujas un ir atbildīga par tirgus infrastruktūru. Investējot izglītības un no tām izšķīlušajos ražošanas sektoros un pārdomāti pārveidojot valsts pārvaldi, saglabājot tās korporatīvo neatkarību, tika panākti valsts izdevumu samazinājumi, un pārkarsētās ekonomikas gados 2004.-2008. gadā budžeta pārpalikumu Igaunijas Finanšu ministrija noglabāja finašu rezerves fondā.

Ja salīdzinām Latvijas un Igaunijas tautsaimniecības un nodokļu politiku, tad tās virspusēji izskatās gandrīz identiskas. Tomēr vispārējais nodoklu slogs Igaunijā (49%) ir lielāks kā Latvijā (33%), un skan ironiski, bet Igaunijas desmit nodokļu deklarāciju aizpildīšanai atšķirībā no Latvijas septiņiem Igaunijas uzņēmēji patērē gandrīz četras reizes mazāk laika nekā viņu Latvijas kolēģi, kā to norāda Pasaules Bankas Doing Business 2010 indekss. Igaunijā līdzīgi kā Latvijā nav progresīva ienākuma nodokļa, bet par to notiek diskusijas starp labējām un kreisām partijām. Šodien neoliberālas ideoloģijas nokrāsu ieguvusī vienādā nodokļu likme Igaunijā tika radīta 1990. gadu sākumā ar nodomu samazināt izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Bet šāds revolucionārs nodokļu jaunievedums tika ieviests reizē ar nodokļu un mantas sākumdeklarēšanu. Līdz ar interneta tehnoloģiju attīstību nodokļu nomaksa un deklarāciju gadskārtēja aizpildīšana Igaunijā tika padarīta ne tikai par klientiem draudzīgu pakalpojumu, bet tā radīja inovācijas, un kā pasaules pionieris e-pārvaldes jomā Igaunija aizsāka e-pārvaldes pakalpojumu eksportu. Investīcijas izglītībā transformēja arī  politiķus, un tie bija spiesti ne tikai uzlabot politisko sistēmu, bet arī  demokratizēt politiskās partijas. Ar pēdējo uzdevumu Igaunijas politiskās partijas joprojām cīnās, un 2010. gada maijā saškeļoties Tautas Savienības partijai, Igaunijas politiskā sistēma pakāpeniski transformējas par divpartiju sistēmu. Savukārt politiskās sistēmas uzlabojumi tika sasniegti jau 1995. gadā, kad tika pacelta partijas dibinātāju latiņa no divsimts dibinātājiem uz tūkstoti, kas aizsāka poltiskā spektra konsolidāciju. Šim jaunievedumam sekoja partiju finansēšanas maiņa, kad, ierobežojot privāto ziedotāju asimetrisko lomu politikā, Igaunija, ierasti ES dalībvalstīm, aizsāka partiju finansēšanu no valsts budžeta.

Tiesībsarga biroja nodibināšana 1993. gadā iemācīja Igaunijas pilsoņiem vērsties pret valsts pārvaldes patvaļu, un kombinācijā ar caurskatāmu nodokļu atlaižu sistēmu tika attīstīts patstāvīgi darboties spējīgs nevalstisko organizāciju sektors. Līdz ar to ne tikai sabiedrisko pakalpojumu regulators, bet arī patērētāju aizsardzības organizācija kļuva par sabiedrībā respektētām organizācijām. Vienādie spēles noteikumi un tiesu varas neatkarība ļāva prokuratūrai darboties efektīvi, tā neradot vajadzību veidot KNABu un šādi ļaujot uzņēmējiem un investoriem justies aizsargātiem un pilsoniskajai sabiedrībai pašai kontrolēt savus ievēlētos priekšstāvjus.

Papildus tam tehnoloģiju ieviešana palīdzēja Igaunijai modernizēt muitas sistēmu, atvieglot uzņēmumu reģistrēšanu un liberalizēt uzņēmējdarbības vidi. 2010. gada Pasaules Bankas dati rāda, ka tirgojoties Igaunijas uzņēmēji izpilda uz pusi mazāku dokumentu skaitu un identiski Skandināvu kolēģiem patērē gandrīz trīs reizes mazāk dienu (5) papīru aizpildīšanai nekā Latvijā (13). Līdzīgas atškirības atspoguļojas uzņēmumu un nekustamā īpašuma reģistrācijā. Igaunijā nepieciešams elektroniski aizpildīt uz pusi mazāku skaitu papīru, kas prasa Igaunijas uzņēmējiem trīs reizes mazāk laika, un tas ļauj Igaunijai šajā jomā būt 13. vietā pasaulē, kamēr Latvija ir tikai 58.

Pēdējo divdesmit gadu laikā Igaunija ir selektīvi kopējusi Skandināvijas kaimiņu pārvaldes modeļus un inovatīvi pielietojusi no starptaustiskajam organizācijām nākošo finansējumu infrastruktūras uzlabošanai un valsts pārvaldes spēju uzlabošanai. Vienādi spēles noteikumi, kā ari politiskās sistēmas un tautsaimniecības labāko pārvaldes modeļu pārņemšana nosaka mazas valsts izdzīvošanu atvērta tirgus apstākļos. Konsekventi virzoties uz eiro ieviešanas mērķi, Igaunijā notika publiskas diskusijas par vienotas valūtas ieguvumiem un zaudējumiem tautsaimniecības tradicionālajos sektoros vairāku gadu garumā. Brīvais tirgus Latvijas plašsaziņas līdzekļos dažkārt tiek pārprasts kā anarhistisks tirgus placis. Šodienas akadēmiskās diskusijas sen vairs nenotiek starp merkantīla un brīvā tirgus principiem, bet gan starp stratēģiska (valsts virzīta) un neierobežota brīvā tirgus aizstāvjiem. Tas nozīmē, ja valstis vēlas attīstīties, tad tām jau pirmsākumos ir jāsāk definēt stratēģiskās jomas, kuras tiks aizsargātas un šādi pasargātas no brīvā tirgus patvaļas. Igaunija, sakārtojot valsts pārvaldi un investējot izglītībā, ir attīstījusi savus nišas produktus elektroaparātu būvniecībā, gēnu inženierijā un programmatūras industrijā. Iepriekš minētais savukārt nebūtu bijis iespējams bez tiesu varas un vispārējās nodokļu un mantas deklarēšanas sistēmas ieviešanas. Igaunijas Nodokļu dienestam tas ļāva iegūt pārskatu pār iedzīvotāju mantu un šādi iedibināt reāli funkcionējošu publisko finanšu sistēmu. Eiro ieviešana Igaunijas politiskajai elitei kalpo par līdzekli ilgtspējīgas Igaunijas turpmākajai attīstībai, jo tā nevar atļauties gulēt uz sasniegtajiem lauriem. Dalība eiro zonā nozīmē ne tikai taustāmus labumus, bet arī  pieaugošu pienākumu nastu par savas taustaimniecības konkurētspēju ilgtermiņā, jo globālā tirgus apstākļos zemāk attīstītie konkurenti neguļ.

Par  to, kas ļauj Igaunijai veiksmīgi sasniegt valsts mērķus, skats no Latvijas un Igaunijas  šovakar, 21. jūnijā,  23:10 LTV 1 raidījumā "Naudas zīmes".