Guntis Vīksna: Bērnišķīgā ‘caurspīdīguma slimība’ kapitālismā

Tā kā autoram šo publikāciju par maksu nav pasūtījusi (!!?) neviena no uz Saeimu traucošajām n partijām, nāksies izteikt vien savu personīgo viedokli, kas balstās uz apmēram desmit gadu ilgu izdevējdarbības pieredzi privātā laikrakstā. Galu galā ar nelieliem izņēmumiem patlaban tādi ir praktiski visi lielās un mazās jeb reģionālās preses izdevumi t.i. paši veido savu labklājību un arī uzticamības reitingu savu lasītāju lokā. Ikdienā preses izdevuma sekmīgai eksistencei ir tikai divi obligāti priekšnosacījumi — saturiskajā ziņā jāpilda likums par presi un ekonomikas jomā likums par VID un likums par uzņēmuma gada pārskatiem, neskaitot veselu kaudzi “brīvprātīgi — piespiedu kārtā” rakstāmu finansu atskaišu. Bet šoreiz dziesma acīmredzami nav par latiem, bet par 100 deputātu krēsliem Saeimā, tāpēc finansu dokumentus varam nolikt malā. Nebūs lieki piebilst, ka laikraksts vai žurnāls nav finansu atskaites dokuments, tāpēc tikai grāmatveža ziņā — likt auditoram avīžu gada kopojumu priekšā uz galda vai nelikt. Obligāti tas nav.

Priekšvēlēšanu periodā līdz šim mediju darbību pavisam nekaitīgi, vismaz nejaucoties preses biznesā no ārpuses, tikai saturiski reglamentēja dažādi vēlēšanu likumi. Pavisam citādi ir šogad, kad cīņa par 8. Saeimas deputātu mandātiem sākusies jau laicīgi, partijām par varītēm cenšoties iegrožot savu konkurentu pirmsvēlēšanu politisko reklāmu gan apjoma, gan finansiālajā ziņā. Dabā tas izskatās kā 2002. gada 20. jūnijā Saeimas pieņemtie grozījumi likumā “Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām”. Izteikti uzbraucieni katra privāta medija biznesam ir “uzlabotais” šī likuma IV nodaļas “Aģitācija preses izdevumos” 25. pants, kas prasa jau aģitācijas ietvaros publicēt maksātājus par reklāmu, un V nodaļas “Priekšvēlēšanu aģitācijas uzskaite” 27. pants, kurš paģēr uzskaitīt, kurš konkrētā izdevumā, cik plaši, pēc kāda izcenojuma un no kura maka apmaksājis attiecīgo politisko reklāmu. Ja Saeimas ļaudis 27. panta lietiņas prasījuši saskaitīt tikai VID vai auditora zināšanai, tad 51 sabiedriska organizācija jau cer uz šo datu publiskošanu. Ne vairāk un ne mazāk!

Kā vienmēr jautājums — kam tas izdevīgi? Un arī tikai tad, ja šis caurspīdīgums” tiešām tiks nodrošināts. Viennozīmīgi — lielākajām politiskajām partijām, kuras cīnās par reālo varu valstī, akumulējot milzu finansu resursus no sponsoriem. Šāds caurspīdīgums jūtami mazinās Latvijā tik iecienīto variantu, kad viena naudas truba vienlaikus un samērā līdzīgās proporcijās baro divus vai pat vairākus ietekmīgus, taču dažādi krāsotus politiskos spēkus. Loģiski, ka uzspiesta caurspīdīguma apstākļos galīgo vārdu noteiks visietekmīgākā no šīm divām vai trim partijām t.i. bagātā kļūs vēl bagātāka, bet trūcīgākā(s) panīks.

Ļoti iespējams, ka priekšvēlēšanu aģitācijas “caurspīdīguma” aizsegā notiks arī visai nopietnas batālijas starp lielās preses monstriem, kad viens liels dienas laikraksts mēģinās pieķert “necaurspīdīgumā” kādu tikpat lielu, taču “tikai” lielas pilsētas aģentūras laikrakstu utt. Galu galā — tāda pašmērķīga pašapliecināšanās vien notiks, cīņa par tiesībām pēc vēlēšanām izrādīties par visvienlīdzīgāko starp vienlīdzīgajiem lielajiem masu medijiem. Neliela “grūstīšanās” varētu iznākt arī pie reģionālās preses puslīdz pilnās silītes, kur lielo monstru “laucinieciskie” satelītizdevumi pie pirmās izdevības gatavi apgriezt kaklus vietējiem un joprojām patiesi finansiāli neatkarīgajiem izdevējiem.

Vai no šāda “caurspīdīguma” politiski korektu informāciju un valstiski pareizu virzienu pie Saeimas vēlēšanu urnām iegūs lasītāji t.i. elektorāta nospiedošais vairākums? Diezin vai. Gribam vai negribam, bet aksioma avīze dzīvo tikai vienu dienu ir spēkā joprojām. Tāpēc lasītājam Jānim ir absolūti vienalga, vai par viņa favorīta kandidāta Pētera pirmsvēlēšanu reklāmu maksā firma X vai Y, maksā par šo laukumu 100 vai 1000 latus... Šodien to izlasījis un pārspriedis ar ģimenes locekļiem vai kaimiņu, rīt, vēlākais parīt, viņš to jau būs aizmirsis — tāda nu ir cilvēka atmiņas vērtīgākā spēja... Starp citu, vidū starp reklāmas pasūtītāju un mediju vēl ir aģentūras, kas par reklāmas izgatavošanu saņem ne mazus procentus. Ko darīsim ar aģentūru “caurspīdīgumu”? Ja jau kaili, tad pavisam! Un ko darīsim ar nevainīga izskata vietējo pašvaldību izdevumiem, kuri — arī demokrātijas apstākļos — tomēr savā saturā ir ar izteiktu konkrētā pašvaldībā valdošās vienas partijas labo darbu nokrāsu, piedevām vēl tiek drukāti par nodokļu maksātāju naudu?

Visbeidzot — vēlēšanas ir mediju pļaujas laiks. Ja vārdos godinām presi par ceturto varu, tad nebūsim liekuļi un uzticēsimies arī darbos izdevējiem, viņu godīgumam un profesionalitātei, neiegrožojot apkaunojošos “caurspīdīguma” pinekļos. Savi grēciņi taču ir arī pārējām trim varām... Ar retiem izņēmumiem Latvijā mediji tomēr ir politiski neitrāli, pārlieku izteiktas pirmsvēlēšanu politiskās simpātijas, arī slēptu politisko reklāmu bīdot, izdevējiem var maksāt visai smagas pēcvēlēšanu finansiālās paģiras...