Pārbaudes lielveikalos un tirgos veic vizuāli – nosakot zivju blīvumu, ūdens temperatūru un kvalitāti (saduļķots vai skaidrs). Pastāv iespēja, ka vienu gadījumu inspektori varētu traktēt dažādi, jo “robeža ir, lai zivs justos labi”, kas ir subjektīvs vērtējums. To atzina arī Līne.
Ko par to domā paši inspektori? Veterinārā inspektore Sandra Tāle atteic, ka visas pārbaudes noris pēc vieniem kritērijiem: zivs kustīguma, intereses par citām zivīm un izskata. Rīgā ir trīs inspektori, kuru pārziņā atrodas ne tikai zivju, bet arī citu dzīvnieku, tostarp zooveikalā esošo, aizsardzība. Pārbaudes notiek ik pēc jaunām sūdzībām un plānveidā – vismaz reizi trīs mēnešos. Tāle uzskata, kas esot “pietiekams biežums”.
Tikmēr ihtiologs Aleksandrs Kozlovskis uzskata, ka vispārattiecināmus kritērijus nemaz nevajag noteikt: “Vizuālā kontrole ir vislabākā. Pat cilvēks, kurš nav biologs var atšķirt svaigu zivi no bojātas. To var redzēt pēc žaunām, gļotām, acīm un tā tālāk.” Bez tam paši pārdevēji esot ieinteresēti zivis turēt pēc iespējas labākos apstākļos – tādējādi saglabājot kvalitāti, gūstot ienākumus un ceļot uzņēmuma prestižu.
Tāle uzskata, ka traktējums “optimāli dzīves apstākļi” ir “ļoti vispārināts”, bet piemērots, jo zivis pārdošanā atrodas īslaicīgi: “Ja var redzēt akvārija dibenu un zivis brīvi kustās, tad akvārijs nav pārblīvēts”. “Vizuālā apskate ir vienīgā iespējamā”, viņa saka, jo veterinārārsts nosaka zivs veselības stāvokli vēl pirms tās nonākšanas pārdošanā.
Pārblīvētību veicina pārlieku lielie pievedumi, kuru dēļ inspektori ir sodījuši uzņēmumus Centrāltirgū. Dzīvu foreļu pārdevēja tirgū, kura vēlējās palikt anonīma, parasti ik rītu akvārijā ielaižot 10 kilogramus zivis. Vienas foreles svars esot 300 – 400 gramiem. Viņa gan nezināja akvārija tilpumu, bet bija pārliecināta, ka “nav nežēlīgi, vietas šajā akvārijā pietiek visām”. Arī dzīvu karpu pārdevēja, kura arīdzan nevēlējās atklāt savu vārdu, nezināja ūdenstilpnes izmērus. Vienā baseinā viņa ielaižot zivis kopsvarā ap 150 kilogramiem.
Lielveikalu pārstāvji atteicās ko teikt par zivju turēšanas apstākļiem, sakot, ka tā ir komercinformācija.
Galu galā loģiskākais arguments pretstatā emocijām par zivju mocīšanu ir tas, kā zivis uzvedas akvārijos. Kozlovskis stāsta, ka nav redzējis karpas lecot ārā no ūdenstilpnes un “ķerot gaisu” – ja zivis slaptu, tās to darītu.
Tomēr ne jau šī raksta autors ir vienīgais, kam zivju blīvums veikalu akvārijos rada jautājumus. Līne stāsta, ka pat sūdzības no pircējiem lielākoties ir tieši par nežēlību pret zivīm, nevis produkcijas kvalitāti. “Ir pircēji, kas vēlas saņemt dzīvas zivis, taču arī tas ir aizliedzams, jo zivju dabiskā vide ir ūdens, kur nav skābekļa. Nonākot maisā, zivs mokās, slāpst nost un cilvēki nezina, kā tiek ietekmēta zivs gaļas kvalitāte.”
Pārdevējas Centrāltirgū stāsta, ka esot mācītas ar speciālu durkli nogalināt zivis, iedurot tām muguras smadzenēs. Tomēr pircēji ir ziņojuši, ka, lai nogalinātu zivis, tās tiek sistas pret galdu, vai tām vēl dzīvām esot dīrātas zvīņas. Līne uzskata, ka tas vēlreiz pierāda nepieciešamību izstrādāt specifiskus dzīvu zivju pārdošanas MK noteikumus.
“Mēs nerunājam par augstas pakāpes dzīvniekiem. Makšķernieki liek tārpu uz āķa, arī tiem ir nervu sistēma, un tie jūt sāpes.”, teikdams, ka viņu neuztrauc, vai duršana muguras smadzenēs ir humāna, norādīja Kozlovskis. Ir jābūt vienlīdzīgai attieksmei pret jebkuru dzīvnieku, par izņēmumu “varbūt” ņemot tikai zīdītājus. Duršana nenogalina vai nepadara zivi nejūtīgu. Caurdurot muguras smadzenes, nejūtīga kļūst tikai attiecīgā ķermeņa daļa, pārējais ķermenis reaģē uz apkārt notiekošo. Neatkarīgi no tā vai duršana ir bijusi, mocības turpinās, jo arī nedurot - zivs slāpst pēc ūdenī izšķīdušā skābekļa. Lai zivs pilnībā kļūtu nejūtīga ir jāiedur konkrētā muguras smadzeņu skriemeļa daļā, taču ihtiologs šaubās, vai to var izdarīt pārdevējs. Duršana mierīgu padara nevis zivi, bet gan cilvēku, kurš domā, ka zivij vairs nesāp, ironizēja A.Kozlovskis.
Veidojot jau sagatavoto rīkojumu, vērā ņemta arī Rietumeiropas un “citu attīstīto valstu” pieredze. Tiesa, Eiropas Savienība kategoriskas prasības neizvirza. Līne gan atsacījās minēt laiku, kad pārmaiņas īstenosies realitātē – pastāvot vēl citas problēmas dzīvnieku labturības nozarē. Patlaban dzīvas zivis var pārdot jebkurš uzņēmums, kas ir PVD reģistrā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
