Raivis Dzintars: Kas svarīgāks - cilvēks vai ādas krāsa?  (3)

Nebūšu atklājis neko jaunu, apgalvodams, ka priekšstati par cilvēku lielā mērā rodas no neverbālās saskarsmes un no vizuālā iespaida. Pamēģiniet vīrieti, kuru nesimpatizē rudmates, piespiest viņas mīlēt! Desmitiem entuziastu var izkrāsot rudus matus un dejot viņa priekšā, skaidrojot, ka matu krāsai nav nozīme. Tādā veidā ne tikai nevar piespiest mainīt attieksmi uz labo pusi, bet pat pastāv tieši pretēji draudi – radīt lielāku nepatiku un riebumu. Tik pat labi veģetārietim var nemitīgi piedāvāt gaļu, vai atturībniekam alkoholu… Ādas krāsai ir nozīme kaut vai tāpēc, ka tā ir viena no nacionālās identitātes iezīmēm, līdzīgi kā tradīcijas, raksturs un valoda. Līdz ar to šī pazīme nosaka īpašu attieksmi. Mums nav jāizjūt nepatika pret citu valodu, tradīciju vai ādas krāsas cilvēkiem. Mēs tikai apzināmies, kas ir mūsējais, izjūtam par to lepnumu, un tas padara mūsu identitāti un grupas saites ciešas un spēcīgas.

Mūs grib iemācīt domāt citādāk

Latvijas Jaunatnes padome, Klubs “Māja” un līdzīgas jauniešu organizācijas sadarbībā ar ārzemju partneriem, un piesaistot ārzemju līdzekļus, rīko akcijas, lai vērstos pret rasisma problēmu. Citu ādas krāsu cilvēki Latvijā nesastāda pat 1%. Tad kāds sakars Latvijai ar rasisma problēmu? Šādas problēmas nav, un ja mūsu valdība būs pietiekoši stingra imigrācijas politikas jautājumos, tad arī nebūs. Kāpēc šīs jauniešu organizācijas cenšas mūs pārliecināt un pārliecināt jauniešus, ka starp dažādu rasu cilvēkiem nepastāv atšķirības. Vai mēs tiekam gatavoti imigrantu pieplūdumam no Eiropas valstīm, un šīs akcijas domātas, kā profilaktiskās potes pret mūsu iespējamiem iebildumiem?

Katrā gadījumā ne Klubam “Māja”, ne Latvijas Jaunatnes padomei, šķiet, šo jautājumu nav ko uzdot, jo šiem jauniešiem pasākumi nodrošina labu ārvalstu finansējumu, iespēju piedalīties vietējos un starptautiskos semināros (lasīt – “tusiņos”), iespēju pazīmēties plašsaziņas līdzekļos un vienkārši izklaidēties. Dziļāku motivāciju laikam nav vērts meklēt.

Vai nacionālās identitātes aizsardzība ir rasisms?

Tas, protams, ir atkarīgs no daudziem apstākļiem – ar kādiem līdzekļiem notiek aizsardzība, kāda ir tās motivācija, kāds mērķis u.tml. Runājot par Latvijas gadījumu, jāapzinās, ka latvieši paši kļuvuši par īpaši aizsargājamu grupu savā valstī, tāpēc politisko attiecību veidošanā ar nelatviešiem jābūt īpaši uzmanīgiem. Unikālas etnostrukturālās izmaiņas okupācijas rezultātā radījušas situāciju, ka latviešu īpatsvars no 80% sarucis līdz 58%. Lielākajās pilsētās latvieši kļuvuši par mazākumtautību. Kā norāda viens no vadošajiem Latvijas demogrāfiem, ANO Demogrāfiskās komisijas loceklis Pēteris Zvidriņš, latviešu skaita samazināšanās kopš gadsimta sākuma nav salīdzināma ar citām Eiropas tautām. Latviešu piesardzību nenosaka nepatika pret citām tautām vai ādas krāsu cilvēkiem. Grūti atrast iecietīgāku tautu par latviešiem. Šo piesardzību nosaka tikai un vienīgi vēlme saglabāties nākotnē, saglabāt savu politisko varu valstī un nacionālo identitāti.

Vai Latvijai draud rasisms?

Ja augstāk minētie fakti noteiks mūsu valsts politisko izturēšanos, tad nedraud. Valsts vadītājiem ir jādomā, kā palielināt latviešu īpatsvaru savā etniskajā teritorijā, kā nepieļaut jaunus imigrācijas uzplūdus no rietumiem un kā veicināt brīvprātīgu nepilsoņu izceļošanu no Latvijas. Tie ir priekšnosacījumi, kas vajadzīgi latviešu tautas un tās valsts turpmākajai pastāvēšanai. Mācīt mīlēt savas tautas bojāeju, kā to cenšas “citādā sludinātāji”, ir neiespējami. Tas var izraisīt aizsardzības pāraugšanu agresīvā uzbrukumā un neiecietībā. Tikai tad, kad latviešu tauta pati jutīsies pietiekoši aizsargāta savā tēvzemē, būs iespējams runāt par “citādā iemīlēšanu”.

Alternatīva

Alternatīva ir jauns veidojums, ko sauc par “politisko nāciju”. Tā būtībā ir atteikšanās no latviskās identitātes, pieņemot jaunu identitāti un latviskā vārdu paturot tikai izkārtnes vajadzībām. Šo ceļu jau izvēlējušies virkne vietējo politisko darbinieku, kā arī vairākas ārzemju barotās vietējās nevalstiskās organizācijas. Esmu pārliecināts, ka šāds ceļš pilnībā sagrautu valsts leģitīmo iekārtu un iekšējo stabilitāti. Lielākajai daļai latviešu nacionālā identitāte ir pārāk spēcīgs motīvs, lai pieļautu tās sairumu. “Nepieļaušana” var izpausties rasisma, fašisma un citu galēju ideju un metožu uzplaukumā, jo dabiskais, veselīgais nacionālisms būs apspiests.

Nobeiguma vietā

Pret rasismu vērstās akcijas daudzos jauniešos būs izraisījušas nepatiku pret citas ādas krāsas cilvēkiem. Tikai tāpēc, ka viņi tiek “baroti” laikā, kad mēs “esam izsalkuši”. Izsalkuši ne tik daudz no pārtikas trūkuma, kā no latviskas vides trūkuma. Tāpēc būsim tik saprātīgi vispirms pabarot savus brāļus, māsas un bērnus, bet pēc tam kopā varēsim palīdzēt citiem!