Pirmkārt, ja apspriež kaimiņu būšanu, tad kārtējo reizi visai uzskatāmi varēja pavērot, ka tāda eksistē un īstenībā tā ir pat neizskaužama, ja vien visās zemēs telefonbalsojumu nenomaina pret žūrijām. Un īstenībā šī kaimiņu būšana ir normāla, veselīga parādība, kura pirmkārt demonstrē ļaužu masu spējas uz ģimeniskām jūtām.
Emocionāli bija pat skaisti redzēt, ka uz kaimiņu atbalsta balsojumu savstarpēji bija spējīgas pat Serbija un Horvātija – valstis un tautas, kuras ne tik senā pagātnē karoja, vai pirmoreiz ieraudzīt Albāniju, kas zaudējusi izolāciju un nu varēja izbaudīt citu zemju atzinību par viņu dalībniekiem. Šāda konteksta politiskais balsojums ir vērtīgāks par citām sacensības niansēm.
Arī šādā skatījumā Ukrainas uzvara ir pelnīta.
Un tas ir diezgan saprotams fenomens, ka Eirovīzija tagad ceļo pa Austrumeiropu, jo galu galā Rietumeiropas valstis pašas tā nobalsojušas – acīmredzot tām savulaik totāli apnika pašu vienmuļība un Austrumeiropas tautu pieaugošā klātbūtne ienes vairāk krāsainības šajā pasākumā, vairāk Eiropas. Un līdzīgā veidā nav brīnums, ka Baltijas valstis pēdējā laikā varbūt saņem nabadzīgāku punktu skaitu nekā pelnījušas, jo, iespējams, tāda nu ir vairākuma dabiskā reakcija pēc perioda, kad Eirovīzija ceļoja ap Baltijas jūru.
Fakts, ka balsojumā tagad piedalās visas valstis, arī tās valstis, kuras nav tikušas finālā, šis fakts uzskatāmi demonstrēja, ka kaut kāda kaimiņu būšana nespēj būtiski ietekmēt kopējo ainu, ja nu vienīgi – uz draudzības rēķina izšķirt rezultātu starp nelielu punktu skaitu, kā bija, piemēram sacensībā starp Kipru un Zviedriju, taču galveno līderu punktu starpība šogad izslēdza iespēju, ka kāds kaimiņš palīdzētu uzvarēt.
Skaidrs ir tas, ka tik drīz pēc Rīgas Latvija nebūtu bijusi līderos, lai ko tā šogad nesūtītu.
Nesaskatu pretrunas secinājumā, ka Latvijas dziesma vienlaikus bija jauka dziesma un tomēr arī izgāšanās. Gluži vienkārši mūsējo dziesma patiesi ir laba Latvijas popmūzikas vēstures kontekstā ar tās centienu uzdrīkstēties, taču Eirovīzijas balsojums atrodas ārpus jēdzieniem labs vai slikts, jo tā ir tikai spēle, un novērtēts tiek tas, kas ir viegli saprotams, skaidrs, tiešs un vienlaikus ar īpašu (visbiežāk personisku, nacionālu, etnisku) pievilcību. Turklāt šī novērtēšana notiek sacensības veidā. Savulaik Naumovas gadījumā līdztekus dziesmas vienkāršībai un skatuves šovam nostrādāja pavisam vienkārša lieta – viņas personīgā pievilcība, neatkarīga no izcelsmes un tautības. Palūkosimies uz pēdējo gadu līderiem – viņiem visiem tāda piemīt (nevis kaut kādas tur veiksmes formulas). Savs šarms – gan dziesmai, gan izpildītājam. Arī šāgada trijotnei – Grieķijas, Serbijas un Ukrainas izpildītājiem un dziesmām – visiem piemita draudzīga un vienkārša pievilcība.
Bet Fomina un Kleina imidža pamatā ieliktā vienkāršība bija vairāk uzspēlēta, vairāk imidžs un koncepcija nekā saturs. Tā šķita aprēķināta (varbūt pat neapzināti) vienkāršība. Rezultātā tā izskatījās vienkārši prasta un neveikla – gluži, kā savulaik viens Lietuvas pārstāvis. Ar liepājnieciski roķīgi izplestajām kājām viņu roka gars skaudrās patiesības priekšā bija senila ārišķība, tēlojot "baigos roka večus"... Kā redzējām, turku rokgrupa to pašu prata pasniegt brīvāk, dabiskāk un atraktīvāk.
Par identitāti. Zināmā mērā savulaik angliski dziedātā "Prāta vētras" dziesma bija latviskāka nekā Fomina un Kleina latviski dziedātā. Atkal distancējoties no patriotiskās "fanošanas", palūkosimies, cik pamatota bijusi šāda "fanošana". Nenoliedzami, puiši lika Eiropai ieklausīties latviešu valodā. Taču priekš Eiropas valoda bija vienīgais latviskums.
"Līvu" dumpinieciskais gars, pagātnes ideoloģiskais spiediens, Atmoda, brāļi Fomini un "Liepājas brāļi" – tā visa ir vēsture, un tāpēc ir saprotams latviešu nacionālās atlases balsojums. Bet vairākums Eiropā nezina šo vēsturi, nepazīst šo garu. Ārpus konteksta ar vienu dziesmu to nav iespējams demonstrēt, un, ja godīgi, tad šķiet, ka konkrētā Fomina un Kleina dziesma nemaz nespēj reprezentēt šo vēsturi, jo mūsu balsotāju apziņā tagadnē to reprezentēja personības, nevis pati dziesma.
Pati dziesma un tās izpildījuma stils, ja atmet tik vien kā valodu, savā būtībā ir akustiska "atrauga" tam romantiskajam hārdrokam, kas dzimis angloamerikāniskajā kultūrā, Eiropā bijis populārs astoņdesmitajos, dekādes otrajā pusē vēl aizrāvis vāciešus un skandināvus un pēcāk izgājis no modes. Šodien uz šāda novecojušā melodiskā angļu hārdroka balstītais latviskums ir smieklīgs.
Un latviešu valoda nebija vainīga pie šīs neveiksmes. Serbs arī dziedāja dzimtajā valodā un galu galā bija tuvs uzvarai, jo līdztekus valodai arī viņa dziesma savā saturā un skanējumā bija serbiska (vai vismaz reģionam raksturīga), turklāt saprotama un vienkārša savā būtībā, plus – jau pieminētā pievilcība. Tā nebija serbu nacionālā lepnuma dzeja pasniegta izbijušas zviedru grupas "Europe" stilā. Runājot par valodu, ukrainietei būtu vajadzējis izgāzties ar tik sliktu angļu valodas izrunu, bet to pilnībā lika aizmirst dziesmas aizraujošais, ukrainiskais, ugunīgais gars. Un tieši tāpēc rodas iespaids, ka Eiropa varbūt mūs saprata labāk nekā mēs paši sevi.
Vairāk par Latviju šoreiz ir žēl Igaunijas dziesmas, kura bija daudz patiesāk igauniska un par visai niecīgu punktu daļiņu izkrita tūlīt aiz pēdējā finālista. Šajā kontekstā papildus gribas paust prieku, ka Stambulas konkursā kopumā beidzot bija vairāk dziesmu ar nacionālu noskaņu.
Pusfināla noslēgumā šķita ironiska grupas ABBA uzvaras svinēšana. Tā mazliet smieklīgu padarīja pašu Eirovīziju. Zviedru grupai savulaik tā bija iespēja tikt pamanītai, lai savaldzinātu ierakstu kompānijas Anglijā, Vācijā un citur. Tas nostrādāja. Šodien ABBA ir popmūzikas klasika, bet ar tādu mērogu un tik leģendāra šī galu galā ir vienīgā popmūzikas klasikas vienība, kas saistīta ar Eirovīziju. Pēc ABBA popmūzikā mainījušies stili, bijušas revolūcijas, savu mantojumu atstājuši gan ABBA līmeņa mūziķi, gan ar vēl ievērojamākiem panākumiem, bet Eirovīzija savam tēlam jau trīsdesmito gadu piesauc to pašu ABBA. Tas gan smieklīgi.
Vienlaikus nedrīkst apgalvot, ka konkursa vēsturē nav bijis atsevišķu paliekošu un klasisku dziesmu, vēl jo vairāk – tādu ir daudz un vairums no tām pat nav bijušas uzvarētājas. Stambulas konkursa vadītāji piesauca 50. gadu itāļu dziesmu "Volare" – tā, starp citu neuzvarēja, bet tik un tā kļuva par klasiku, un, piemēram, 80. gadu filmā "Pilnīgi iesācēji" interesantu šīs dziesmas versiju iedziedāja popmūzikas mākslas ģēnijs Deivids Bovijs. Taču tas, kontekstā ar slēpšanos aiz ABBA slavas, nepauž, ka šādas dziesmas nerastos bez Eirovīzijas, šīs daudzu tautu spēles... Azartiskas spēles, kuru etniskuma daudzveidības klātbūtne padarītu vēl krāsaināku.
Pieredzes un izglītošanās labad gribētos, lai Latvija vēl pāris gadus zaudē... Tas nav nacionālais mazohisms. Gribētos, lai "Talantu fabrikas" veidotāji saklausītu, ka šā gada Eirovīzijā bija citu valstu "fabriku" uzvarētāji (kuri tomēr nebija pirmajā piecniekā), un lai viņi mēģinātu piedāvāt savas "zvaigznītes" Eirovīzijas nacionālajai atlasei un pēcāk izgāztos... Lai "4. elements", "C-Stones" un tamlīdzīgas komercpopa modes pakaļskrējēju sabiedrības pārstāvis uzvarētu nacionālo atlasi un arī izgāztos starptautiskajā konkursā... Un tad varbūt izaugsim līdz tam, lai šajā starptautiskajā milzīgu apmēru nedēļas nogales TV spēlē vienkārši ļautu piedalīties talantam saskaņā ar dabiskumu, vienkāršību un viņa unikālo šarmu.
Tāpēc tā būtu aprobežotība – tagad sākt uzskatīt Fominu un Kleinu vai visu Latviju par zaudētājiem un neveiksminiekiem (Somija sūtīja savu popa megazvaigzni, kas arī neiekļuva finālā). Raksta kontekstā Fomina un Kleina dziesma kā latviskuma nesēja būtu izgāšanās arī tad, ja viņi uzvarētu. Viņi pilnībā paveica to, ko vietējās atlases balsotāji no viņiem gaidīja. Un šķiet, ka balsotājiem šoreiz valoda bija svarīgāka par dziesmu un tās izredzēm. Fomins un Kleins ar savu darbu tika galā visai labi. Tāpēc nožēlojami arī būtu deklarēt zaudējumu un meklēt vainīgos situācijā, kad Latvija ierindojās kaut kādā vietā starp 36 Eiropas valstīm sacensībā, kura nebūt nav par labāko mūziku. Ja latviešu valodā ieklausījās miljoni visā Eiropā, tad uzdevums savā ziņā ir izpildīts.
Vēl varbūt Latvijai derētu ilgāku laiku zaudēt kaut vai tāpēc, lai, pretēji "Aldara" reklāmām, saprastu, ka tā nebūt nav slavenākā vai dižākā Eiropas valsts, bet Latvija ir viena no valstīm ar savām unikālajām īpašībām, kādas ir arī citām. Ja necienām citus, tad laikam nemākam cienīt arī sevi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
