Ikars Kubliņš: Vai internets nogalinās mūzikas industriju?

Jau četrus gadus pēc kārtas mūzikas ierakstu industrija piedzīvo diezgan strauju, nepārtrauktu un globālu mūzikas ierakstu tirgus pārdošanas apjomu samazināšanos. Katru gadu mūzikas tirgus zaudē apmēram desmito daļu no sava apgrozījuma, piemēram, 2003.gadā, salīdzinot ar 2002.gadu, kritums bijis 7,6 %. Kopskats no1999.gada līdz 2003.gadam gan nav tik traģisks, kādu to cenšas izbazūnēt industrijas darboņi, tomēr, protams, ir pamats runām par nopietnu krīzi mūzikas biznesā – kopējais pārdoto mūzikas ierakstu daudzums šajā laikposmā krities par 14 – 20 % (pēc dažādiem datiem), bet peļņa samazinājusies no 35,7 līdz apmēram 30 miljardiem dolāru gadā. Īpaši smagi pārmaiņas skārušas singlu tirgu – Amerikā tas ir gandrīz izzudis, bet Lielbritānijā pērn sasniedza zemākos finansiālos rādītājus pēdējo 20 gadu laikā.

Notiekošais izraisīja milzīgu (šķietamu) paniku mūzikas biznesmeņu vidū, lielajās mūzikas ierakstu kompānijās tika atlaisti tūkstošiem darbinieku (paradokss ir faktā, ka „finansiālās grūtības” nekādi netraucēja šīm firmām parakstīt jaunus multimiljonu līgumus ar tādām mūzikas megazvaigznēm, kā, piemēram, Robijs Viljamss vai Maraija Kerija!), sākās asa polemika starp visām iesaistītajām pusēm – mūzikas industrijas pārstāvjiem, mūziķiem, mūzikas patērētājiem, juristiem, mūzikas analītiķiem, utt. Katram no viņiem ir savi argumenti un sava daļa taisnības. Industrijas darboņi nelegālās mūzikas lejuplādētājus sauc par „pirātiem” un zagļiem un apelē pie intelektuālā īpašuma un autortiesību likuma normām. Juridiski viņiem, protams, ir taisnība. Taču labi saprotama ir arī mūzikas patērētāju nostāja, kas nebūt neaprobežojas tikai ar vēlmi bez maksas baudīt mūziku. Proti, viens no būtiskākajiem mūzikas fanu pretargumentiem ir ierakstu industrijas tirgus politika, kas jau gadiem ilgi izvirza priekšplānā (t.i., promotē, reklamē, nosūta radiostacijām un TV, utt.) tikai šauru, vienveidīgu un ļoti bieži – mākslinieciski nožēlojamu popmūzikas slāni, būtībā liedzot auditorijai uzzināt par pārējo mūzikas piedāvājuma klāstu, turklāt bieži melomānam pat gribot nav iespēju iegādāties legālu sev interesējošā mākslinieka diska kopiju, jo daudzos ierakstu veikalos šo mūziķu albumu gluži vienkārši nav (Latvijā šo problēmu var izjust sevišķi spilgti; ticiet vai ne, bet pagājušogad Bauskas ierakstu tirdzniecības vietās (precīzāk, stendos) pat „Blur” albumu „Think Tank” nebija iespējams ne ar uguni sameklēt; arī Rīgas lielāko veikalu „Elkor” un „Randoms” pārdevēji pēc manis nosaukto mākslinieku vārdiem bieži ir nesapratnē raustījuši plecus un grozījuši galvas)! Internets piedāvā daudz plašākas izvēles iespējas, tādējādi sniedzot mūzikas faniem neierobežotu brīvību savas muzikālās pieredzes bagātināšanā. Ne velti 24 % Amerikas Ierakstu industrijas asociācijas (RIAA) pirms diviem gadiem veiktās aptaujas respondentu atbildējuši, ka internetā mūziku meklē tāpēc, ka nevar atrast to vietējos mūzikas veikalos.

Protams, otrs arguments ir pārāk dārgās CD cenas veikalos, un biznesmeņu taisnošanās, par iemesliem minot studijas izdevumus, autoratlīdzības izmaksas, veikalu sadārdzinājumu, izklausīsies pēc acu aizmālēšanas mēģinājumiem tik ilgi, kamēr kāds neizskaidros CD un kasetes cenas pilnīgi neloģisko starpību, ja zināms, ka CD ražošanas tehniskās izmaksas ir pat zemākas nekā kasetei, bet pārējie izdevumi taču ir konstanti un vienādi kā CD, tā kasetei. Drīzāk šķiet, ka CD cenas ir sakāpinātas mākslīgi, spekulējot ar CD formāta priekšrocībām pār kasetes formātu, lai gan patiesībā arī diskus varētu tirgot daudz lētāk. Ja tā, tad jāsaka, ka MP3 un internets ir nākuši gluži vai kā tāda debesu taisnā tiesa pār mūzikas biznesa haizivīm.

Interesanti, ka pašu mūziķu vidū nebūt nevalda vienprātīgi noliedzoša attieksme pret mūzikas brīvo klejošanu tīmeklī. Jā, protams, daudz ir dzirdēts par, piemēram, „Metallica” aktivitātēm cīņā pret nelegālo lejupielādi, bet, lūk – nesen pasaules ziņu aģentūras pāršalca vēsts, ka „Franz Ferdinand” līderis Alekss Kapranoss pat sniedzis lekciju Edinburgas universitātes studentiem, propogandējot mūzikas failu ielādēšanu. Mūziķi apzinās, kādas iespējas tikt pamanītiem un kļūt populāriem sniedz demokrātiskā interneta vide, kurā informācija izplatās zibenīgi. Spilgts piemērs tam ir šīgada sākumā piedzīvotā epopeja ar kādu līdz tam nezināmu amerikāņu dīdžeju „Danger Mouse”. Proti, atjautīgais producents iedomājās samiksēt vienā albumā divas šķietami nesavienojamas lietas – „Jay-Z” albuma „The Black Album” tekstus un bītus ar „The Beatles” ieraksta „The White Album” sempliem, rezultātu asprātīgi nodēvējot par „The Grey Album”. Mirklī, kad bija saražotas jau 3000 CD promocijas kopijas, un mūzikas pasaule stāvēja jaunas supernovas sprādziena priekšvakarā, veto šim pasākumam uzlika mūzikas koncerns EMI, kura kontrolē atrodas „The Beatles” ieraksti. Taču ar to viss tikai sākās. Vesela web lapu armija, neraugoties uz EMI draudiem, uzsāka cīņu, lai atbalstītu „Danger Mouse”, sarīkojot akciju „Pelēkā trešdiena”, kuras laikā visas pasaules interneta lietotājiem bija iespēja bez maksas lejupielādēt albumu. Atsaucība izrādījās šokējoši liela – dienas laikā tika reģistrētas vairāk nekā 100 000 lejupielādes! Albums tā arī netika legāli izdots, taču mūzikas medijiem tas netraucēja to uztvert kā pilnvērtīgu ierakstu – piemēram, britu laikraksta NME recenzijā „The Grey Album” saņēma 10 punktus no 10 iespējamajiem. Nav noslēpums, ka arī mūziķi bieži ir neapmierināti ar ierakstu kompāniju politiku, nesamērīgajiem kontraktiem, lobējot tikai top-māksliniekus, lai izdotos pārdot peļņas gūšanai tik nepieciešamo pusmiljonu albuma eksemplāru. Patiesi talanti tikmēr nīkst andergraundā...

Atgriežoties pie raksta pamatdomas, jāsaka, vēl viens fakts, kas liek domāt, ka industrijas darboņi situāciju ar ierakstu pārdošanas apjomu krišanos pārspīlē un dramatizē, ir tas, ka dažādi šausminoši lozungi par legālā mūzikas tirgus nāvi patiesībā jau ir vecs mūzikas biznesmeņu triks. Kā norāda pazīstamais britu mūzikas analītiķis Nīls Makkormiks, tad 80.gados bijis populārs histērisks sauklis: „Audiokasešu pārrakstīšana nogalina mūziku!” Runājot par interneta pirātismu, jāatceras, ka arī tas taču neradās tukšā vietā – pirms tam legālajam biznesam galvassāpes sagādāja „tradicionālie pirāti”, kuru apgrozījums līdz ar interneta pirātisma attīstību arī ir stipri gājis mazumā un līdz ar to tagad mazāk kaitē ierakstu industrijai. Kā mēdz teikt, dabā viss ir līdzsvarā...

Bet karš tikmēr turpinās. Ierakstu kompānijas nesen izmēģināja laist tirgū pret pārrakstīšanu un datorā saglabāšanu aizsargātus (copy-protected) diskus, taču ar šo soli tās būtībā izgāzās – pirmkārt, pat diezgan novecojušu paaudžu datori lielāko daļu „copy-protected” disku uzlauž smiedamies, otrkārt, Beļģijā bāzētā patērētāju tiesību aizsardzības kompānija „Test – Aankop” pat iesūdzēja tiesā četras no piecām lielajām pasaules ierakstu kompānijām par šādu rīcību. Savukārt aktīvākā pretpirātisma cīnītāja RIAA pērnā gada nogalē izmisumā ķērās pie radikālām metodēm, ierosinot tiesas prāvas pret apmēram 2000 Amerikas nelegālo mūzikas failu lejuplādētājiem, nonākot pat līdz tādiem absurdiem kā apsūdzības izvirzīšana pret kurlmēmu datora lietotāju... Iespējams, ka īslaicīgu efektu tas tomēr ir devis – pēc pēdējām ziņām, šā gada pirmajā ceturksnī ASV pirmo reizi pēdējo četru gadu laikā mūzikas pārdošanas apjoms atkal ir palielinājies – turklāt par 9,1 % (salīdzinot ar attiecīgo laika periodu pērn).

Taču galvenā cerība ierakstu industrijai paglābties no pašdeklarētās iznīcības ir nule kā plaukt un zelt sākušais legālo interneta mūzikas lejupielādes servisu bizness. Pagājušā gada 28.aprīlī savu darbību uzsāka datorkompānijas „Apple” interneta mūzikas veikals „i-Tunes music store”, un tā izcilie panākumi (līdz šā gada sākumam – 30 miljoni pārdotu dziesmu) ir pierādījuši to, kam neviens ilgi neticēja – pastāvot iespējām lejuplādēt mūziku nelegāli un par brīvu, tomēr atrodas pietiekami daudz cilvēku, kas labāk izvēlas to darīt legāli un par maksu. Turklāt „Apple” darbības zona pagaidām ir tikai ASV – šogad plānots aptvert arī Eiropu. „Apple” piemēram seko daudzi citi, darbību legālā formā ir atsācis „Napster” (ar 5 miljoniem pārdotu dziesmu tas izvirzījies vicelīdera pozīcijās digitālās mūzikas tirgū), savu mūzikas e-veikalu „Mycokemusic.com” Lielbritānijā ir atvērusi „Coca-Cola”, to plāno darīt MTV, „Hewlett Packard” un daudzi citi. Ir sācies jauns cēliens interneta un mūzikas industrijas attiecībās, un vismaz pagaidām šķiet, ka tas varētu likt atplaukt mūzikas tirgum finansiāli. Šobrīd dažādas analītiskās kompānijas visā pasaulē to vien dara, kā prognozē tempus, kādos mainīsies ierakstu tirdzniecības modelis pasaulē, respektīvi, cik vēl ilgs laiks atlicis līdz digitālās mūzikas uzvarai pār kompaktdiskiem. Piemēram, „Jupiter Research” prognozē, ka interneta mūzikas tirdzniecības īpatsvars mūzikas industrijā, kas šobrīd ir 1 %, 2008.gadā jau būs pieaudzis 12 reizes, savukārt „Forrester Research” izsakās, ka 2008.gadā interneta mūzikas ierakstu tirdzniecība Amerikā aizņems jau trešo daļu no kopējā mūzikas tirgus apjoma, bet Eiropā – piekto. Tas viss nozīmē divas lietas – pirmkārt, mūzikas industrija kārtējo reizi izglābsies no bojāejas (līdz nākamajām „nāves briesmām”), otrkārt, CD formāta mūzikas ieraksti pārskatāmā nākotnē aizies nebūtībā, līdz ar to mūzikas albumi pirmo reizi cilvēces vēsturē vairs nebūs taustāms priekšmets, vien tikai binārciparu kombinācijas personālajos datoros. Digitālās ēras laikmets drīz sāksies pa īstam.