Uz ielas pienāk kāds kungs ap piecdesmit un brīnumaini smaida, pavaicā ceļu uz supermārketu, un stipri pasakās, pavaicā, kā mūs sauc, un māj galvu vēl pirms atbildes, sejā tāda kā piekrišana visu laiku, un runāties grib tik par skolu, par darbu, par karstumu, par vietu, no kurienes viņš cēlies, par to, kā viņiem ir tur, un kā ir šeit, un cik te ir brīnišķīgi, un ka Vecrīga tiešām ir brīnišķīga vieta, un es, o jā, Kalifornija arī ir brīnišķīga vieta, kāpēc jūs pieminējāt, es tik ļoti ilgojos pēc mājām un ģimenes. Un latvieši ir tik jauki cilvēki, seja viņam savilkta tik laipnā izteiksmē, acu muskuļi tik sasprindzināti, un zobi, tik labi, tik labi, nemaz ne kā mūsējie, kas viens pelēks, otrs dzeltens, trešais pēkšņi balts. Un grib stāvēt un runāties, un tikai par garlaicīgajām lietām, tikai par tām visgarlaicīgākajām.
Ieejam kādā krogā, pasēdēt vēsumā, bet tur – piedzēries krodznieks. Mūsu pašu, latviešu, nu, tas, kas velk melnas bikses, melnu kreklu, un citreiz arī melnu vesti. Meitenes, ko tad nākat vienas pašas, nevarējāt nekādus ārzemniekus dabūt, viņš smejas. Skat kur sēž divi, un patiešām, pie blakus galdiņa, divi paveci kungi, melniem matiem, līkiem deguniem, un acīm medainām medainām, draudzenei pieceļoties un ejot garām uz dāmistabu viens skatiens pieķeras un velkas pakaļ kā košļene. Tikmēr krodzinieks, kas, kā izrādās, šajā maiņā nestrādā, tādēļ atnācis atpūsties, piesēžas pie galdiņa un klusināti māca: klausies, kā vajag darīt. Es te visas meitenes, kas parasti nāk, pazīstu, mums ar viņām vienošanās, viņas pasūta kādu dārgo kokteili, ārzemnieki samaksā, bet es viņām ieleju sulu, naudu pēc tam dalām uz pusēm, nav jau obligāti jābrauc ar viņiem uz viesnīcu. Protams, ka šie kā traki, tik uz viesnīcu vien grib meitenes vest, bet tu paliec vēl, saki, ka gribi iedzert, un pēc pāris kokteiļiem – Senkjū senkjū nais tu mīt jū – ej mājās, viņi jau ar varu nevilks, pieklājīgi. Skaties, no šitiem melnajiem gan uzmanies, tiem gribās divreiz vairāk kā pārējiem, tie var kļūt arī rupji. Tfu vispār, latvieši vispār klubos nevienu meiteni šajā laikā dabūt nevar, visām tik uz tiem ārzemniekiem.
Un skat, stāv tāda smukas meitenes, pie cita kluba ieejas, blondas un ļoti brūnas, visas mirdz, no galvas līdz kājām, un visiem viņas patīk, visi iet garām un, saprotiet, patīk. Pienāk klāt divi puiši un sāk runāties, krieviski, un viņas atcērt, jā, lepnas, nu ja, kā nu nebūs lepnas, ja tik skaistas. Protams, ka viņas kādu gaida, un protams, viņām šis vakars ir aizņemts, un puiši, drusku salīkuši, aiziet, un viņas nicīgi noskatās pakaļ. Žēl drusku, izskatījās tādi labsirdīgi puiši. Bet tad no otras puses tuvojas divi citi, daudz nesmukāki, bēšās drēbēs, smaidoši, vai viņas kādu gaidot, vai šeit ir laba vieta, kur izklaidēties, ou, jes jes, viņas sāk runāt skaļi, un smejas, tik laimīgas, patīkami skatīties, ja ir smuki cilvēki, un vēl laimīgi.
Un iet arī citādi visādi, tādi, šaurām acīm un maziem smalkiem aparātiem, tie gan nesmaida, tie vienmēr pa divi, un iet ļoti taisni, un ļoti nopietni izturas viens pret otru un pret aparātiem, jā, visādi Rīga pārveidojas karstumā.
Un arī ielu muzikanti pārmainās, divi tādi kā zemi, gariem melniem matiem kļūst un tumšām ādām, stāv un spēlē ierakstus, un smaida, un aicina visus tuvāk, un pats trakākais, likās, vakar redzēju pat ubadziņu, sirms, kailu galvu, garu bārdu, un ļoti tumšu seju, pārāk tumšu, lai tā būtu tik saules vaina, šaurām un lepnām acīm, sēž un gaida naudiņu, liekas, tāds kā redzēts ziņu materiālos par Austrumiem. Ak tad tik tālu, jā gan.
Vai jūs esat laimīgas tagad būt Eiropas Savienībā, vēl noprasa sirmais garlaicīgais amerikānis, vai daudz kas ir mainījies kopš tā laika. “E?” prasa draudzene, man arī kaut kā ir apnicis, mēs ejam, mums jāsteidzas, saku. Es esmu laimīgs, ka jūs satiku, es biju tik laimīgs ar jums parunāties, lai jums jauka diena, viņš nokliedz pakaļ.
Jā, ko tik karstums neizdara ar cilvēkiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
