Lato Lapsa: Lauva pussprādzis? Īstais laiks paspārdīt

Mēs esam uzzinājuši, ka Repše un viņa tuvākie līdzgaitnieki Latvijas Bankā gluži kā Staļins pirms Hitlera iebrukuma ir ignorējuši daudzskaitlīgos izsmeļošos brīdinājumus, gļēvi slēpuši galvu smiltīs, uzticējušies finanšu noziedzniekiem un paši noziedzīgi nolaidīgi cerējuši, ka viss vēl kaut kā nokārtosies.

Mēs esam uzzinājuši, ka ne jau pieminētajiem specdienestiem, ne valdības un Saeimas gudrajiem un atbildīgajiem prātiem, ne viedajiem analītiķiem un auditoriem nav bijis ne mazāko iespēju laikus apturēt Laventa un Co. ļaundarību, – visu informāciju par bankas stāvokli un visu lemšanu (nelemšanu) uzurpējis tas pats Repše.

Mēs esam uzzinājuši, ka mūsu politiķi tomēr nav zaudējuši ne principus, ne atmiņu: lūk, "zemnieks" Augusts Brigmanis ir pārliecināts, ka "atbildība par iedzīvotāju pazaudēto naudu kādam ir jāuzņemas"; lūk, premjers Indulis Emsis runā par Repšes un līdzbiedru atbildību; lūk, sociālisti jau sarosījušies organizēt masveida prasības tiesā pret Repši personiski...

To visu mēs esam uzzinājuši, pateicoties Stokholmas apgabaltiesas lēmumam, noraidot "Bankas Baltija" likvidatoru prasību pret kādreizējiem bankas auditoriem "Coopers & Lybrand", kuri likvidatoru skatījumā bijuši pārmēru nolaidīgi. Un te nu gribot negribot jāprasa – kādu unikālu, oriģinālu un pārsteidzošu atklāsmi tad sniegusi Stokholmas tiesa?

Īsi un vienkārši – neko. Pilnīgi un absolūti neko. Un tieši tāpat neko jaunu mums nepasaka arī tagadējie „jaunatklājumi”. Vai kāds arī pirms trim, pieciem un septiņiem gadiem nezināja, ka komercbanku uzraudzītāja – Latvijas Banka un tās toreizējā vadība ir tieši atbildīgi par to nenovērsto 1995. gada banku krīzi? Zināja, protams, – un neviens to nav pat mēģinājis noliegt. Pat ne tik bieži pieminētais Einars Repše.

Tā nevar būt? Lūk, kaut vai citātiņš no 1997. gada "Lauku Avīzes": "Es nevaru un negribu norobežoties no fakta, ka tajā laikā biju Latvijas Bankas vadītājs un tātad arī atbildu par šo banku krīzi. Protams, tā ir traģiskākā epizode Latvijas Bankas kā uzraudzības iestādes vēsturē. Mana atvainošanās nevienam noguldījumus neatdos..."

Tad kāpēc tāda brēka tieši pašlaik? Kāpēc atšķirībā no citām reizēm, kad ārvalstu tiesa, pieņemot Latvijas nelabvēlīgu lēmumu, mūsu pašmāju medijos tiek noķēzīta par neobjektivitāti, šoreiz tā vispārīgi atzīta par patiesības paudēju pēdējā instancē? Un kāpēc tas viss tieši pašlaik un nevis, piemēram, kaut vai pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām?

Skaidrojumi, protams, var būt dažādi. Piemēram, no pasaku sfēras – par pēkšņi reģenerējušu politiķu principialitāti, valstisku atbildīgumu vai rūpēm par, teiksim, tiem pašiem "Bankas Baltija" noguldītājiem. Vai jau kaut kas reālāks – piemēram, saistībā ar tik saprotamo, tik cilvēcisko un tik latvisko vēlmi naski slēpties krūmos no spēkpilna lauvas, bet čakli un aizrautīgi paspārdīt pussprāgušu. Kāds mums neapšaubāmi ir acu priekšā.

Jā, Einaram Repšem zudis ne tikai "tautas", bet pat paša partijas daļas atbalsts, iemīļotā terminoloģija (arī tagad "vadonis" runā pat par ārvalstu tiesu sazvērestību pret Latvijas valsti...) aizvien biežāk izraisa smieklus, sēdēšana opozīcijā nervus maitā tāpat kā politisko pretinieku izsmalcinātās ņirgas, kaut kur pačibējusi arī vēl pirms kāda gada tik siltā saskaņa ar Aivaru Lembergu. Nu, kā tad tādu nepaspārdīt, vai ne?

Patiesībā jau nebūtu arī par ko žēlot šo Saulvedi, kurš novēlies no baltā zirga un nespēj pat ieķerties šim astē, – nav noliedzams, ka Repšem pašlaik tiek atdarīts ar viņa paša metodēm un viņa paša manierē. 2004. gada "atklāsmes" par desmit gadus senu "Bankas Baltija" noguldītāju piesmiešanu nav ne par matu labākas vai sliktākas kā paša Repšes skaļā retorika par valsts izzagšanu un tamlīdzīgām baisām lietām.

Taču ievērības cienīgākais, manuprāt, visā šajā lietā ir ne tik pamanāmais fakts, ka visi šāgada "atklāsmju" un "atklājumu" autori tieši tāpat kā bijušais Latvijas Bankas prezidents sabiedrību – vai vismaz tās lielāko daļu – uzskata par ērtiem jefiņiem, kuriem nav vajadzīgi pierādījumi vai racionāli argumenti un kuru spējas atcerēties nesasniedz pat Aināra Šlesera leģendārās "operatīvās atmiņas" apjomus.

Nav pat ko runāt par tiem Andrim Starim līdzīgajiem sīkgariņiem, kuri vēl pirms gada būtu turējuši mutes primitīvās bailēs par savu ādu, bet nu izkalkulējuši, ka dunka Repšes mugurā viņiem tiks "ieskaitīta", un nāk klajā ar pikantiem stāstiem par banku krīzes laikiem. (Tiesa, nevienu, teiksim, ar 1994. gadu vai 1995. gada sākumu datētu dokumentu, kur viņu tālaika valstiskie brīdinājumi būtu izklāstīti, viņi tā arī nav spējuši uzrādīt, taču "kaut kur tie ir labi noglabāti. Protams, kam gan vajadzīgi pierādījumi?...)

Taču tepat blakus mums ir arī pašreizējais Ministru prezidents Emsis, kurš nu runā un runā par kādreizējās Latvijas Bankas vadības (lasi – Einara Repšes) morālo atbildību noguldītāju vidū. Jā, jā, tas pats Emsis, kurš 6. Saeimā kopā ar tobrīd "valstiski atbildīgajiem" kolēģiem atbalstīja iespējami mīkstu viedokli saistībā ar izmeklēšanas komisijas lēmumu par "Bankas Baltija" lietu un tā paša Repšes atbildību. Tobrīd – cik dīvaini, vai ne? – Repšes atbildība kaut kā nešķita svarīga.

Tāpat zīmīgi, ka šis pats Emsis, kurš "Bankas Baltija" sakarā pašlaik visčaklāk runā par "valstisko atbildību", nule bija viens no pirmajiem, kas pēc Stokholmas apgabaltiesas lēmuma palaida apritē visai Latvijas valstij patiesi neprognozējamas sekas radīt spējīgo (tās īstenošanas gadījumā) ideju par iespēju bijušajiem noguldītājiem masveidā prasīt kompensācijas no Latvijas Bankas. Īpatna valstiskās atbildības izpratne, vai ne?

Tomēr vislielāko izbrīnu rada visi tie analītiķi un komentētāji, kuri pašlaik spēj tik gudri spriedelēt par Repšes nepietiekami izlēmīgo rīcību 1995. gadā un daudzajiem faktoriem, kas taču tik uzskatāmi liecinājuši par "Bankas Baltija" stāvokli. Kāpēc gan neviens – nudien neviens – no šiem viedajiem analītiķiem 90. gadu pirmajā pusē pat neiepīkstējās, ka 70–90% augļu likme gadā ir neiespējama un nenormāla? Kāpēc?

Jā, neiepīkstējās. Toties tagad visa šī slaka skaļi auro un sit pie krūtīm. Un būtu labi, ja bungoto krūšukurvju dunoņa un zaudētie miljonu desmiti sabiedrībai būtu devuši kaut jel kādu mācību. Nu, kaut vai – ka nez vai vajadzētu uzskatīt par sirdsšķīstiem ļaudis, kuri mēģina iegūt dividendes no pirms gandrīz desmit gadiem bankrotējušām bankām. Vai, izlīduši no krūmiem, gļēvi un nožēlojami mēģina paspārdīt pussprāgušus lauvas.