Kad kāpu ,,mikriņā,, , es nezināju, ka tā vadītājam piemīt spilgti izteikta vajāšanas mānija. Jo viņš centās un arī apdzina jebkuru priekšā esošu mašīnu, nerespektējot ne ātruma ierobežojumu apdzīvotā vietā, ne arī kaut kādas tur kāda sakrāsotas baltas svītras uz asfalta... Ja kāds bija priekšā, viņš bija jāapdzen! Apdzīšana, kā jau tas ierasts šiem transporta līdzekļiem, pa pretējo joslu tā, ka pretimbraucējam jābremzē kā zemē iemietam vai arī jālec augšā ar visiem četriem ratiem uz trotuāra, lai izvairītos no sadursmes... Normāli, jau ierasti. Nepaspēju ne īsti attapties, kad riepu kaukoņas pavadīti, vājprātīgā ātrumā nesdamies, esam jau pie Melnsila ielas tenisa kortiem. Tur vadītājs jautā, vai kādam esot jāizkāpj šeit vai arī Kapseļu ielā. Pasažieri klusē, cieši iekrampējušies priekšējos sēdekļos, tādām sejām... kā Holivudas katastrofu filmās parasti rāda tos, kuri atrodas krītošā lidmašīnā. Pāris mirkļus pirms lidmašīna ietriecas zemē.
Tā kā atbildes nav, šoferis rauj stūri pa kreisi, novirzās no maršruta un lido tālāk Sloka ielas virzienā. Tiem, kuri sēž, ir vēl labi. Jo pieņemu, ka viņiem vismaz ir kaut kāda relatīva stabilitātes sajūta, bet divām jaunām meitenēm, kurām jāstāv kājās, jāpielieto brīžiem kaut kādi mistiski akrobātiski paņēmieni, lai neizlidotu pa kādu no busiņa rūtīm ārpus tā.
Slokas iela arī ir pārblīvēta, tāpēc lidojums turpinās pa tramvaja sliedēm. Mašīna ik pa brīdim noslīd no metāliskajām sliedēm un zvārojas kā pīle uz ledus. Vienuviet pamatīgāk saslīdējusi, tā gandrīz ar labo pusi aizķer kravas auto piekabi. Pietrūkst tik mata tiesa, lai notiktu avārija.
Trakais skrējiens uz mirkli piestāj pie Kalnciema ielas, jo luksoforā deg sarkanā gaisma. Lū-ūū-dzu pieturiet Ķī-īp-psalā, bikli lūdz kāda jauna sieviete. Šoferis pagriež mašīnu pa kreisi, pārbrauc pāri krustojumam un apstājas turpat pie pieturas Kalnciema un Slokas ielu krustojumā... Laikam jau tādā veidā šoferis liek saprast visiem, ka viņš te ir kungs un ķēniņš, ka viņš izlems, kur braukt un pieturēt vai nē. Nu jā, es jau varu aiziet kājām, tā bikli vīlusies, klusi novelk jaunā sieviete un izkāpj. Un aiziet tālāk uz Ķīpsalu kājām.
Šaujoties jau pāri Zundam, šoferis tomēr pēkšņi rauj pa labi, lejup uz Ķīpsalu. Tā viņš laikam cer apbraukt priekšā esošo korķi, uzķīlēties uz tilta no salas puses. Un tas viņam arī puslīdz labi izdodas, jo te tiek piekopta jauna, man vēl sveša un līdz šim neredzēta taktika, kuru varētu nosaukt par motora ,,rēcināšanu,,. Ar gāzes pedāļa palīdzību, dīzeļmotors tiek nemitīgi skaļi rēcināts kā īsta formulas sacīkšu mašīna dažus mirkļus pirms starta. Acīmredzot vājākiem nerviem apveltīti autovadītāji, šīs rēkoņas izbijušies, pasprūk malā paši, bet tie, kas neprotas, tiek vienkārši un brutāli iespiesti vienā vai otrā tilta malā. Tāpēc bremzes kauc te vienā, te otrā ,,mikriņa,, pusē. Un varu tikai iedomāties, kā māti sulīgiem vārdiem skaļi piemin šādi ,,nokantēti,, autovadītāji... Pasažieri joprojām sēž stingri iekrampējušies priekšējos sēdekļos, seju izteiksmes joprojām kā krītošā lidmašīnā, meitenes joprojām akrobātiski vingro un viņām izdodas noturēties kājās.
Pāri upei, pie Latvijas bankas, motora apzinātā, biedējošā rēcināšana tiek pārtraukta, tur tai vairs nav jēgas. Vēl pāris ātru izrāvienu, pāris maniakāli apdzītu mašīnu un es, par laimi, jau stāvu uz ielas. Pie Valdemāra centra paskatos pulkstenī, kas liecina, ka šis ārprātīgais brauciens ildzis tieši sešpadsmit minūtes. Pirmo reizi dzīvē jutos neaprakstāmi laimīgs, ka vairs neatrodos kādā transporta līdzeklī. Tā gadās, teiktu Vonnegūts. Vēl ko piebilst un moralizēt šajā gadījumā laikam būtu lieki. Varbūt vienīgi vēl varu pajautāt – “Puķītes kungs, vai esat kādreiz braucis ar ,,mikriņu,,?”
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
