Latvijas ārlietu ministrijas dīvainais lēmums ir vēl jo nesaprotamāks no tā viedokļa, ka Latvija pat visai augstā līmenī atbalsta čečenu cīņu par neatkarību, kaut palestīniešiem tiesības uz savu valsti un zemi ir nesalīdzināmi lielākas. Kaut vai tāpēc, ka ir ANO rezolūcija par Palestīnas valsts dibināšanu un to deklarē arī Oslo miera līgums.
Latvieši bieži vien citu tautu vēsturi salīdzina ar savējo un iestājas par tiem, kuru liktenis bijis līdzīgs. Latviešiem salīdzinājumā ar palestīniešiem ir neiedomājam veicies. Mums tagad ir pašiem sava valsts un katrs, kas savulaik Latviju piespiedu kārtā pametis, tajā tagad var atgriezties. Palestīniešu bēgļiem šādas iespējas nav un pat vispārdrošākajās fantāzijās ir grūti to iedomāties.
Lai labāk izprastu situāciju ir nedaudz jāatgriežas vēsturē. Palestīnieši, vairumā arabizējušies krustnešu pēcteči, šajā zemē dzīvoja gadu simtiem. Deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē ebreju vidē radās ideja par Izraēlas valsts atjaunošanu. Dažādos veidos tika iepirktas lielas zemes platības Palestīnā un uz šīm zemēm no visas pasaules tika aicināti pārvākties ebreji. 1922. gada Britu pārvaldes rīkotajā tautas skaitīšanā Palestīnas teritorijā jau dzīvoja 11% ebreju no kopējiem 750 tūkstošiem iedzīvotāju. Turpmākajos piecpadsmit gados Palestīnā ieceļoja vēl vairāki simti tūkstošu ebreju. Palestīnieši uz šo atklāto savas zemes kolonizāciju raudzījās naidīgi un starp abām etniskajām grupām auga spriedze, turklāt ebreji arvien vairāk sāka justies Palestīnā kā saimnieki un vietējos iedzīvotājus īsti par cilvēkiem neturēja. Manuprāt, katram latvietim, kurš dzīvojis padomju apstākļos ir labi saprotamas sajūtas, kad savā zemē ierodas jauni un jauni kolonisti ar saimnieka tiesību apziņu.
Kad 1947. gadā ANO nobalsoja par Palestīnas sadalīšanu arābu un ebreju teritorijās, no Palestīnas iedzīvotājiem aptuveni trešā daļa bija ebreju un bruņoti konflikti notika ik dienas. Arābi ANO plānu nepieņēma, uzskatot to par netaisnīgu, un, kā vēlāk izrādījās, par to dārgi samaksāja. 1948. gada 9. aprīlī ebreju kaujinieki sarīkoja masu slaktiņu Deirjāsinas ciematā un pēc šī incidenta ap simt tūkstoš palestīniešu devās bēgļu gaitās. Pēc Izraēlas valsts nodibināšanas 1948. gada 14. maijā Izraēla atklāti piekopa aneksijas un kolonizācijas politiku piespiežot palestīniešus doties bēgļu gaitās. Šobrīd, kopā ar jau ar trimdā dzimušajiem, bēgļu skaits tiek lēst līdz pat četriem miljoniem.
Neatbalstot terorismu, vienalga kādu mērķu sasniegšanai, J. Arafāta gadījumā jāsaka, ka viņš jau sen bija norobežojies no šādas politikas un ne velti saņēma 1994. gada Nobela miera prēmiju. Var dažādi vērtēt J. Arafāta politiskos uzskatus, taču viņa drosmi var tikai apbrīnot. Atcerēsimies, ka ilgus gadus viņš nekad nenakšņoja divas naktis vienā vietā un pat viņam vistuvākie cilvēki nezināju, kur viņš nakšņos nākamajā. Tiek uzskatīts, ka vienīgi šāds dzīves veids viņam ļāva izdzīvot laikos, ka Izraēlas specdienestiem viņš bija mērķis numur viens. J. Arafāts bija palestīniešu tautas brīvības un cerības simbols. Aiz cieņas pret palestīniešu tautu, kuras liktenis ļoti līdzīgs, taču daudz nelaimīgāks kā latviešiem, mums uz J. Arafāta bērēm tāpat kā citām ES valstīm vajadzēja sūtīt ārlietu ministru. Bet laikam jau pēc sazvanīšanās ar Raiņa bulvāri mūsu marionešu ministri izlēma citādi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
