Arturs Vaiders: Līdz galam nerealizētās paaudzes laiks  (38)

Tagad un šodien

Taču ir arī viena īpaši jau sportam būtiska nianse. Katras konkrētās izlases laiks ir tagad un šodien. Un šoreiz cerības nepiepildījās, kaut pārbaudes spēles tikai aizvadītas cerīgi. Tomēr tās bija tikai pārbaudes spēles. Un, ja godīgi, vieta čempionātā ir atbilstoša šīs izlases meistarībai. Protams, teorētiski varēja iekļūt arī nākamajā posmā. Ja sekmīgāk būtu nospēlējusi potenciālā līdere Elīna Babkina. Ja azartiskāka zem groziem būtu Aija Brumermane. Ja pieredzi prasmīgāk būtu likusi lietā Liene Jansone. Ja kaut puse precizitātes būtu atguvusi Anda Eibele. Ar Kristīnes Kārkliņas, Anetes Šteinbergas, Ievas Krastiņas, Zanes Jākobsones spēli savā līmenī vien bija par maz, jo pārējās vēl ir pavisam "zaļas" finālturnīra līmenim. Katra darīja, ko spēja, bet ar to bija par maz, lai šādā "gaļas mašīnā" izcīnītu kaut vienu uzvaru.

Nemēģināšu detalizēti izvērtēt neveiksmju iemeslus. Lai to dara speciālisti. Kāpēc zaudējām cīņu zem groziem, kāpēc bija tik daudz kļūdu, kāpēc tik zema precizitāte, kāpēc kliboja komandas sadarbība, kāpēc bija tik ierobežots taktiskais arsenāls. Gandrīz katram no šiem jautājumiem ir arī zināma atbilde - pietrūka auguma centimetru, meistarības, pieredzes un vispār pietrūka laba līmeņa spēlētāju, ar kurām varētu dažādot komandas taktisko arsenālu... Tas viss patiešām bija acīmredzams. Tāpēc rezultāts pat uz pārbaudes spēļu sekmīgo iznākumu fona nemaz nav pārsteigums.

Skaidrītes Budovskas vai Ievas Tāres laikos neatgriezīsimies. Taču lieku reizi būtu atgādināt, ka šajā izlasē pietrūka ne vien savainoto Aijas Putniņas un Sabīnes Niedolas, bet arī veselo Anetes Jēkabsones Žogotas, Guntas Baško Melnbārdes, Ievas Kubliņas, Zanes Tamanes, Anitas Teilānes, Zentas Meļņikas... Sanāk vesela komanda! Protams, ka katrai bija savi un vērā ņemami iemesli, kāpēc viņu nebija izlasē. Protams, ka ar varu nevienu nevar piespiest un "piespiedu darbam" parasti ir slikts galarezultāts. Tomēr atkārtošos ("Varēja būt, bet nebūs", delfi.lv; 30.aprīlis) - reizēm jāpapūlas, lai paceltu virs galvas karogu un zem tā pulcinātu iespējami labāko virknējumu. Šis karogs vispirms ir izlases galvenais treneris un palīgu komanda ap viņu. Šajā reizē "Neripa karogs" jau minētās spēlētājas neuzrunāja, tāpēc arī viņa rīcībā palika tās, kas palika un ar tām arī nācās risināt uzdevumus.

Šajā situācijā būtu naivi visu atbildību par zaudējumu uzvelt tikai galvenajam trenerim Aigaram Neripam, kurš darbojās savas kompetences un iespēju robežās. Treneri izvēlēties ir ne tikai liels gods, bet arī liela atbildība. Tāpēc par šo rezultātu atbildīga ir visa LBS valde un varbūt arī iepriekšējā, kas veidoja pašreizējo situāciju. Tāpēc tagad ar nožēlu varam konstatēt - spēlētāju paaudze, kam bija iespēja ne tikai cīnīties par Eiropas čempionāta medaļām, bet arī tās izcīnīt, līdz galam šo dāvanu tā arī neizsaiņoja. Katrā reizē iemesli citi, arī rezultāts atšķirīgs, bet vainagojuma - medaļu - nav.

Medaļu nebija vakar. Nav šodien. Nebūs arī rīt. Un, kas to lai zina, kas būs pēc četriem gadiem. Tajā pašā laikā vairumam minēto talantu, kam ir gan WNBA, gan Eirolīgas pieredze, pēc diviem gadiem būs knapi pāri 30, kas basketbolā nebūt nav pensionāru vecums. Varbūt vēl kaut kur ir kāds "karogs", kas spētu kopā salikt meistarību, pieredzi un jaunības azartu jau pēc diviem gadiem? Jāmeklē un jāatrod!

Basketbola grābeklis

Var jau būt, ka tā ir tikai sagadīšanās. Taču var jau būt, ka arī ne. Latvijas mūslaiku basketbolam ir tendence kāpt uz savdabīga grābekļa. Pirms četriem gadiem mums bija vīriešu "dream team" un pavisam skaļš sauklis - "Tagad vai nekad". Tagad nesanāca. Ažiotāža ap izlasi bija liela, bet rezultāts izrādījās mazs. Tomēr vel jau gribas cerēt, ka reiz tomēr būs. Vai arī neilgi pirms finālturnīra izskanējušais šīs dāmu/jaunkundžu  izlases apzīmējums: "Uzskatu, ka Latvijas sieviešu valstsvienība ir labākā, profesionālākā un sociāli atbildīgākā komanda valstī." Protams, par iesaistīšanos kampaņā pret krūts vēzi šī un arī iepriekšējā izlase pelnījusi tikai uzslavu. Arī par masveidīgu himnas dziedāšanu pirms spēlēm. Tomēr tā īpaši pacelt sieviešu basketbola izlasi pāri visām ir mazliet nekorekti. Protams, ja par atskaites punktu ņem Latvijas futbola izlasi spēlēs pret Lihtenšteinu vai Bosniju, ir uz kā izcelties. Bet, vai Latvijas vīriešu handbola izlase līdzvērtīgi cīnījās ar olimpiskajiem pusfinālistiem horvātiem un ungāriem, vai vīriešu volejbola izlase, kas palika maza soļa attālumā no Eiropas čempionāta finālturnīra un pusotru mēnesi lēja sviedrus par vēdera tiesu, bija mazāk profesionālas? Vai Latvijas sieviešu kērlinga izlasei, kas joprojām saglabā izredzes spēlēt Sočos, ir mazāk sociāli atbildīga, jo sportu savieno ar darbu (arī nodokļu maksāšanu!) un bērnu audzināšanu! Vai basketbolistu vēlme izcelties uz pārējo fona pie reizes nesaistās arī ar kārtējo vēlmi no sporta spēlēm atvēlētā rieciena paņemt lauvas tiesu, kā tas bijis gadu no gada?

Protams, ka ir jāprot ik pa reizei sev uzspodrināt spalvas. Ir jāceļ pašapziņa. Taču lieka lecība ir galīgi nevietā.

Dievs nav mazais bērns un agrāk vai vēlāk visu noliek savās vietās. Tikai žēl, ka tika "sodītas" meitenes, kas katra izdarīja, cik tajā brīdī spēja. Vienai pietrūka meistarības, otrai pieredzes, trešajai psiholoģiskās noturības. Visām kopā arī trenera drošas rokas vadības.

Ticēsim, ka skaistie laiki basketbolā reiz būs atkal. Un tad, cerams, neizniekosim, kārtējo iespēju. Valstij ar maziem iedzīvotāju resursiem tādu nemaz nav daudz un katrai paaudzei atsevišķi ņemtai vēl mazāk. Būsim saudzīgi pret ikvienu. Lai pēc tam atkal nebūtu jāmeklē vainīgi un attaisnojumi.