Šaura, ar ass līniju gandrīz visā garumā (4 km) sadalīta iela. Atļautais un braucēju vairuma lietotais ātrums 70 km/h šajā gabalā prasa tātad 3 minūtes un 25 sekundes. Bet šim gribētos 100 km/h (teorētisks posma veikšanas laiks par minūti mazāks). Vispirms viņš stumj mani buferī ar distanci pieci metri.Tad – kaut skaidri redzams (vai viņš tālāk par savu ego redz?), ka priekšā ir trīs man līdzīgi un vēl satiksmes autobuss – lec pāri baltajai strīpai un cieši gar manu degunu nirst atpakaļ. Pēc mirkļa pirueti vēl divreiz atkārto. Un iesprūst aiz busa. Nosacītā posma finišā esam ar atstarpi 50 metri. Tālāk, kur iela paplašinās, šim nelaimējas ar joslas izvēli, un pie Akmens tilta viņš ir 200 metrus aiz manis. 
Cita līdzīga iela. Mans ātrums lojāls. Stingri ņemot gan šai vietai par lielu, jo priekšā pieturvietas kabatā kārtojas iekšā autobuss, kurš pārskatamību ierobežo. Mazliet "atmetu" un – man garām palido (tā ap simtu), nē, ne jau BMW, melns gan, bet VW minibuss.
Vanšu tilts virzienā uz Pārdaugavu. Te šādi šovi ir regulāri. Laikam jau vilkšanās pa sastrēgušo Valdemāra ielu adrenalīnu uzpumpējusi un te šļāc ārā. Pamēģini tik ar kādiem 80 km/h "vilkties" pa tilta otro joslu (loģiska pozicija, jo tilta galā uz Ķīpsalu nobraucošie palēninās). Tev mirkšķinās spoguļos, tevi aptaurēs, tevi (distances atkal vien metri trīs) apnirs no labās. Un "pie kājas" šiem ģēnijiem, ka katram, kas Rīgā nav pirmo reizi, ir skaidrs – jebkurš sprints atdursies burzmē aiz Slokas ielas. Blīvā, neprognozējamā, visiem lēnā. Bet šis (šoreiz dārgs reindžrovers) nevar rimties. Koka stūre azartiskā tvērienā, jebkura šķirbiņa blakus joslā tiek uzskatīta par izaicinājumu, jebkura pozīcija, kurā ir cits, par labāku. Sēdu rāmi savā pirmajā rindiņā un skatos šo cirku. Nudien smejos, brīžiem skaļi.
Ko citu mums darīt? Cerēt, ka šie tiks izķerti un sodīti? Kā? Re kur viens no nedaudzajiem VP radariem tiek stellēts atļautajam ātrumam (tikai 50 km/h) karaliski un izšķērdīgi platā trīsjoslu ielā. Lai agresorus izķertu? Neesiet naivi. Šīs kaites ārstēšanai vajadzīgi pavisam citi, neparasti, aktīvi, mobili līdzekļi. Noteikti vajadzīgi netrafarēti plūsmas notikumu kontroles auto, par kuru iegādi un plašu izmantošanu jau kuro gadu tiek tikai runāts. Varbūt būšot 2017. gadā. Tikmēr...
Domu biedru sarunās uznirst dažas nestandarta idejiņas. Varētu vismaz epizodiski, iebaidīšanai (vai šie no kāda baidās?) netrafarēto kontroles parku veidot no brīvprātīgu policijas palīgu vai nomas punktu automobiļiem. Problēmas – aprīkojums ar video ieraksta iekārtām (viegli risināma) un operatīva transporta statusa piešķiršana, attiecīga auto aprīkošana (citādi pārkāpēju apturēt nav tiesības). Otrā ir sarežģītāka. Tādēļ – ak vai! – gaidīsim jau laikam policijas turības laikus.
Pieminēti tika avantūru video ieraksti. Tādus mūsdienās pavisam viegli varētu krāt katrs, kuru anarhija neapmierina (man pašam jau krietna videoteka veidojas). Bet – ko ar tiem darīt? Kāds to juridiskais statuss? Publicēt drīkst? Varbūt pat šāda līdzpilsoņu nelikumīgu darbību fiksēšana jau ir viņu "privātuma pārkāpums"? Kurš izskaidros, kurš šādu "paškontroli" veicinās un organizēs? Kurš izveidos datu bāzi, kura noderētu ja ne tiešai sodīšanai par šo pārkāpumu, tad (līdzīgi iepriekšējo pārkāpumu un soda punktu datu bāzei) citu, vēlāku un tradicionāliem paņēmieniem fiksētu grēku izvērtēšanas procesā.
Varētu, noderētu, kurš uzņemsies iniciatīvu ... Šobrīd neatliek nekas cits, kā teikt paldies "anarhistiem". Paldies jums par to, ka neļaujat man modrību pie stūres zaudēt. Ka rosināt domāt par to, kā neiekulties visos tajos ekonomiski-sadzīviski-psiholoģiskajos mēslos, kas izrādījušies stiprāki par jums un liek pārkāpt ne tikai likumus, bet arī elementāras drošības un pieklājības normas. Paldies, ka dodat mums iemeslu smaidam un humora izjūtas spodrināšanai!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
