Šī stāsta iespaidā ukraiņu TV žurnālists Sergejs Ivanovs publiski izteicies: "Jūs zināt, ka es nepavisam neesmu lielākais humānists. Zina Dievs, tā nav bijis vienmēr, tomēr tā izveidojusies dzīve. Es no visas sirds novēlu visiem Krievijas iedzīvotājiem, lai katram no viņiem dzīves laikā atgadītos sava Avdejivka. Lai gaisā uzlidotu restorāni Maskavā un teātri Pēterburgā kopā ar eksaltēto publiku. Lai uz pusēm pārlūztu daudzstāvenes Penzā ar reāliem čaļiem. Lai Rostovas bērni sēdētu pagrabos tieši tāpat kā mana trīs gadus vecā radiniece 2014. gada vasarā. Visiem novēlu."
Emocionāli un ar attieksmi. Roka "neceļas" rakstīt kaut ko nosodošu, jo zināms, no kurienes Ukrainā ienācis karš, no kurienes pāri robežai ievesti karotāji, ieroči un tanki. Kā tos parasti izmanto, labi redzams tagad – reaktīvās raķešu iekārtas Grad krievu iebrucēji (kas domā, ka ar tām darbojas vietējie ogļrači, lai paliek pie savām domām) izvietojuši tiešā dzīvojamo daudzstāvu ēku aizsegā Doņeckā un no turienes apšauda ukraiņu pozīcijas un Avdejivkas pilsētu.
Taču tas nav nekas ārkārtējs un neredzēts. Karā kā jau karā. Piesegties ar civiliedzīvotājiem krievu armijai nav nekas neparasts. Redzams, ka ukraiņi uz šīm izvēlētajām pozīcijām nešauj, lai nedotu iespējas sevi apsūdzēt "pamiera" neievērošanā un šaušanā pa civilajiem mērķiem. Un lielā mērā piecieš pretinieka izdarības – ko tas nozīmē, labi zina ukraiņu karavīri, jo tieši viņus ar mīnmetējiem, lielgabaliem, tankiem un Gradiem mielo "vietējie zemnieki un ogļrači".
Var piekrist kādam ukraiņu blogerim, ka atbildība par iespējām joprojām izplatīt šos melus gulstas arī uz pašreizējo Ukrainas vadību un prezidentu Petro Porošenko. Vairāk kā divarpus gadus karš pret Krievijas agresoriem tiek saukts nevis par karu ar Krieviju, bet antiteroristisko operāciju.
Kremlim tas ļauj bez sevišķām raizēm stāstīt Rietumiem, arī Latvijai, ka Ukrainā norisinās pilsoņu karš. Tomēr tas nav nekas oriģināls, blēņas par pilsoņu karu Maskava stāstīja jau 1939.gadā pēc Ziemas kara uzsākšanas.
Arī tagad, nepilnus 80 gadus vēlāk, redzams tas pats un "brīvā pasaule" vienkārši nezina, kā reaģēt uz šiem meliem. Iemesli, kādēļ tā, ir dažādi, taču pats galvenais varētu būt saistīts ar vienkāršu un nožēlojamu izpratnes trūkumu par Ukrainu. Par šīs zemes lomu senākā un nesenākā vēsturē, kā arī tās vietu šodienas apstākļos.
Atgriezīsimies pagātnē. Lūk, ko 1939.gada 1.februārī, uzstājoties Tuvējo un Vidējo Austrumu sabiedrības sēdē ar ziņojumu "Ukraina kā lielākā Eiropas problēma" teica zinātnieks ukrainists sers Lanselots Loutons: "Beidzamo mēnešu laikā Ukraina – Rietumiem pavisam nepazīstama valsts – nokļuvusi uzmanības centrā. Domāju, lielākā daļa ļaužu var pateikt, ka par to zina maz vai arī neko. Tā nav viņu vaina. Šai neziņai ir pamatoti cēloņi. Ukrainas apspiedēji krietni parūpējušies, lai tā paliktu nezināma; viņi pat nolieguši tās pastāvēšanu. Grūti iedomāties, kas vēl vairāk pelnījis nosodījumu, kā Eiropas nāciju saimei piederošas tautas noklusēšana... Kādai būtu jābūt Lielbritānijas pozīcijai? Mūsu pozīcijām, es uzskatu, jābūt vienādām ar ukraiņu pozīcijām. Mums jāstāv Ukrainas pusē un kopā ar jebkuru citu valsti, kas gatava tai palīdzēt uz ukraiņiem pieņemamiem noteikumiem. Citiem vārdiem, mums jāpieņem tāds lēmums, kādu vēlas pati Ukraina. Esmu pārliecināts, ka tas ir mūsu un arī Ukrainas interesēs."
Taču pārcelsimies atpakaļ tagadnē un uzzināsim, ka pēc krievu veiktajām Avdejivkas apšaudēm Latvijas Ārlietu ministrija tik vien spēj, kā paust bažas par situācijas saasināšanos Ukrainas austrumos un aicināt izbeigt apšaudes reģionā.
"Ārkārtīgi" neitrāli un diplomātiski, protams, ne vārda – kurai pusei vispirms veltīts uzaicinājums par vardarbības pārtraukšanu. Iespējams, šādā mūsu ministrijas pozīcijā saskatāma vēlme pārlieku "necepties", neradīt izskaidrošanās problēmas ar ES smagsvariem jeb Franciju un Vāciju.
Neatkarīgi no tā, ko par to varētu pateikt ministrs Edgars Rinkēvičs, vienalga pārņem neērtības sajūta – kauns par mūsu ministriju, augstākajām amatpersonām un valsti, arī ES kopumā. Karš Ukrainā turpinās kopš 2014. gada maija, bet demokrātisko Eiropas valstu savienība vēl nav izteikusi nevienu jēdzīgu ierosinājumu tā pārtraukšanai.
Nenosauksim vēlreiz bojāgājušo un citādi cietušo skaitu, to katrs var atrast internetā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
