Trīs mēneši bijis pārlieku īss laiks un bruņoto bandītu darbības teritorija vēl pagaidām ir pietiekami tālu, lai Rietumos rastos izpratne, cik bīstamu spēli šoreiz uzsācis bijušais čekas apakšpulkvedis Vladimirs Putins. Runas par to, ka viņš ķēries pie Eiropas robežu grozīšanas, ir bijušas tikai vienīgi runas.
Ja kāds tās arī sapratis, tad tie noteikti nav tādi valstu vadītāji, kā Fransuā Olands un Angela Merkele. Ja Maskavas agresija būtu atbilstoši novērtēta, nebūtu nedz Putina nesenās vizītes Francijā, nedz arī Vācijas kancleres absurdā aicinājuma Ukrainas valdībai atturēties no militāra spēka lietošanas. Ukraiņi Vācijas vadītājas teikto, maigi izsakoties, visticamāk, uztvēra ar neizpratni, bet Krievijai tas bija nepārprotams zaļais signāls.
It kā to apstiprinot, pavisam drīz, gandrīz vai izsmejot Merkeli un pārkāpjot robežu, no Krievijas Ukrainā iebrauca krievu tanki. Nopietns jautājums - pie kāda rezultāta var novest šāda Maskavas agresijas ignorance arī turpmāk, ko Kremlī izprot kā apliecinājumu Rietumu vājumam un nespējai savākties un pasākt kaut ko patiešām reālu? Spriežot pēc karadarbības izplešanās un krievu spēku izvietošanās pierobežā, vairs nešķiet neiespējami, ka karš varētu pietuvoties arī Ukrainas vidusdaļai.
Pietiekami labi apbruņotie un krievu militārpersonu vadītie bandīti(liela daļa separātistu pieder kriminālām aprindām), šķiet, ir spējīgi teroristisko darbību pārsviest arī tālāk rietumu virzienā. Robeža joprojām ir vaļā un no Krievijas turpina ierasties algotņi, nav neiespējama arī oficiālu armijas vienību iesaistīšanās(visdrīzāk, nelielu), tiek ievesti ieroči, tādēļ karošanas teritorija var ievērojami paplašināties.
Rietumu neizlēmība , kas izpaužas gausās pārdomās un runās par nākamo sankciju ieviešanu, var vienīgi iedrošināt Putinu mest jebkuru nedrošību pie malas un plānot virzību uz Kijevu. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka Putins tā nevarētu rīkoties. Viņš nekad nav uzskatījis Ukrainu par valsti un tās pamattautu ukraiņus par nāciju.
Turklāt Putinam ir milzīgs atbalsts - Krievijas politiskās aprindas un vairums Krievijas pavalstnieku domā tāpat. Tā ir baisa realitāte, ar ko rēķinās ukraiņi un saprot, ka ir atlicis tikai viens līdzeklis cīņai par pastāvēšanu un tā ir bruņota cīņa. Daudzi pazīstami Ukrainas žurnālisti rakstījuši, ka tas ir karš par tiesībām uz savu dzīvi, par ukraiņu tiesībām pašiem noteikt kārtību savās mājās, visbeidzot – karš ukraiņu valodas nosargāšanai. Putina noliedzošā attieksme pret Ukrainu un ukraiņiem ir klaji fašistiska, diemžēl pagaidām to ārpus Ukrainas ir sapratis tikai retais.
Arī Latvijā, kur sabiedriskās televīzijas sižetā par tehnikas ielaušanos Ukrainā tiek lietots apzīmējums – padomju tanki. It kā tie būtu pārvietojušies laikā un no pagājušā gadsimta PSRS iebrauktu tieši mūsdienu Ukrainā. Nepiedodamas kļūdas it kā nopietnam medijam, kas neveicina latviešu sabiedrības izpratni par Ukrainā notiekošo.
Derīgi pieminēt dažus spriedumus, ko pusgada laikā kopš Krievijas agresijas Ukrainā nācies dzirdēt no dažādiem cilvēkiem Latvijā: "Diezin vai bija demokrātiski dedzināt automašīnu riepas Kijevas centrā un gāzt likumīgi ievēlēto prezidentu Janukoviču! Bet Krievijai taču ir vēsturiskas tiesības uz Krimu. Cik man zināms, par atrašanos Maidanā tikusi maksāta nauda. Kas notek Ukrainā – nu tā ir Krievijas un Amerikas cīņa par ietekmi."
Taču nemetīsim akmeni uz ierindas politisko norišu vērotājiem, bet pavērsīsim skatu Latvijas politiķu virzienā. Arī tur valda līdzīga situācijas nopietnības neizpratne, ko apstiprina neskaidrība par to, vai un kā palielināms aizsardzības budžets. Ukrainas piemērs rāda, ka var izveidoties tāda situācija, kurā nav citu līdzekļu, kā vien bruņota sevis aizstāvēšana. Ar marsiešiem, kas izmanto zaļos cilvēciņus, nav iespējams sarunāties – viņu plānos nav vietas ukraiņu un arī latviešu valodām un valstīm.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
