Atis Klimovičs: Par Domodedovu, atskatoties divu desmitgažu vēsturē

Jau izskanējusi versija par noziedznieku saistību ar Ziemeļkaukāzu. Ieteicams atcerēties, ka līdz Čečenijas karam terora akti ar fanātiski noskaņotu pašnāvnieku uzspridzināšanos un ķīlnieku sagrābšana Krievijas teritorijā nenotika. Kā pirmais minams savulaik Krievijā par teroristu numur viens pasludinātā Šamila Basajeva reids iekšā Krievijas teritorijā 1995.gadā, kad par ķīlniekiem tika padarīti vairāk kā pusotrs tūkstotis civiliedzīvotāju. Toreiz Krievijas valdību vadīja nu jau mirušais Viktors Černomirdins, kura vēsturiskais veikums un iespaids uz Krievijas neseno vēsturi, tā pa īstam iepriekš varbūt nemaz netika novērtēts. Toreiz premjers patiesi „nolaidās" no saviem augstumiem un runāja ar teroristu vadoni pa telefonu. Un nemaz neaptraipīja savu premjera godu, taču atrisināja ķīlnieku sagrābšanas krīzi, glābdams daudzas dzīvības. Viņa laikā Krievijas galvaspilsētā nenotika šādi sprādzieni un tika pielikts punkts Pirmajam Čečenijas karam.

Vai nav aizdomīga sakritība, ka līdz ar Vladimira Putina nākšanu pie varas sākās otrais karš Čečenijā un regulāri ir norisinājušies dažādi terora akti. Lai arī Pirmajā Čečenijas karā nogalinātajam separātiski noskaņotās republikas pirmajam prezidentam Džoharam Dudajevam ir jāuzņemas daļa atbildības par savas tautas pakļaušanu tik smagam pārbaudījumam, galvenā atbildība tomēr gulstas uz Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina sirdsapziņas. Viņa laikā sākās toreizējā aizsardzības ministra Pāvela Gračova prognozētā nedēļu ilgā militārā pastaiga, kas izvērtās par asiņainu un nežēlīgu karu. Par vienu no šausmīgākajām kara lappusēm kļuva tieši civiliedzīvotāju barbariskā un nesodītā (kas gan to varētu izdarīt) iznīcināšana.

Skaitļi visu pasaka un tie ir vienkārši šaušalīgi - abos karos Čečenijā nogalināti vismaz 100 tūkstoši cilvēku. Vienpadsmit no viņiem bija Basajeva tuvākie radinieki, kas bija nogalināti ne pārāk ilgi pirms reida uz Budjonnovsku. Bet, kas attiecas uz Jeļcinu, tad viņš akceptēja Pirmā Čečenijas kara izbeigšanos un nekad nelietoja tādus teicienus, kā nožmiegt atejā. Atšķirībā no Putina, viņš un Černomirdins tomēr bija politiķi - ar lielāku izpratni par atbildību savas valsts iedzīvotāju priekšā.

Pazīstami krievu komentētāji jau pasteigušies ar pašmāju drošības struktūru kritiku. Un patiesi - neatkarīgi no tā, kas organizējis šo nežēlīgo terora aktu, nākas atzīt Krievijas milicijas un drošības dienesta nespēju garantēt, pirmkārt, jau savas valsts iedzīvotāju drošību. Jāatzīst arī nopietnu un īsti nerisinātu problēmu pastāvēšana, ja reiz ar situāciju Krievijā neapmierinātas personas vai grupas ķeras pie tik radikāliem līdzekļiem.

Ja pieņem, ka atbildīgie pirmdienas terora akta organizēšanā patiešām meklējami Ziemeļkaukāzā, acīmredzamas ir divas lietas: tur esošo Kremlim naidīgo spēku rīcībā joprojām ir daudz bīstamu līdzekļu. Tāpat arī tas, ka Krievijas valdošā elite tā arī nav sapratusi nepieciešamību iedziļināties Ziemeļkaukāza problēmās. Tikai civilizēti risinājumi varētu palīdzēt izvairīties no tādiem traģiskiem notikumiem, kā tikko notikušais sprādziens Domodedovo.

 Maskavas politikai Kaukāzā līdz šim ir bijis maz kopīga ar izpratni, ka no labām attiecībām šodien iespējams sagaidīt labus rezultātus nākotnē. Pašreizējā nedrošība, pakļautība teroristu uzbruktiem, ir Kremļa maksa par savu impērisko augstprātību. Kļuvis acīmredzami, ka Krievijas nacionālā politika ir cietusi zaudējumu. Diemžēl Maskavas izturēšanās Ziemeļkaukāzā beidzamajos divdesmit gados vieš šaubas par situācijas normalizēšanos ilgtermiņā šajā daudzu etnosu apdzīvotajā teritorijā.