Atis Klimovičs: Pēdējais laiks Rietumiem kaut ko mācīties no Ukrainas  (196)

Tā kā paši pietiekami labi ekipētie karavīri bez uzšuvēm atšķirībā no savas valsts vadītājiem neslēpj piederību lielvalsts bruņotajiem spēkiem, ir skaidrs, ka visam notiekošajam nav nekāda sakara ar vietējo iedzīvotāju brīvas gribas izpaušanu, bet gan labi izplānotu Krievijas akciju.

Šāda Ukrainai sveša un naidīga spēka klātbūtnē (iespējams, Krievija paguvusi Krimā izvietot jau apmēram 22 tūkstošus bruņotu vīru) bijis iespējams veikt daudz pretlikumīgu darbību, tajā skaitā beidzamo juridiski pilnīgi neliģitīmo Krimas parlamenta lēmumu par iestāšanos Krievijas Federācijā.

Jāpiekrīt Krimas tatāru līderim Refatam Čubarovam, kas Kremļa rīcībā saskata daudz līdzīga ar traģiskajiem notikumiem XX gadsimta pirmajā pusē, kad Rietumu demokrātijas nespēja adekvāti atbildēt divām agresīvajām diktatūrām. Tolaik šāda rīcība noveda pie Otrā pasaules kara. Valstu robežu bezceremoniāla grozīšana ar spēka palīdzību nav pieņemama un šāda rīcība ir klajš izaicinājums starptautiskajai kārtībai un mieram – pirmkārt jau Eiropā.

Tieši to jau paguvuši uzsvērt vairāki Rietumu pārstāvji, tajā skaitā NATO vadītājs Anderss Fogs Rasmusens. Pēc R.Čubarova domām, šobrīd daudzu valstu vadītājiem vajadzētu nopietni padomāt, vai šāda brutāla invāzija un svešas teritorijas sagrābšana nevar atkārtoties arī citur. Lai gan pieredzējušais politiķis neprecizēja, uz kurām valstīm attiecināms teiktais, nav šaubu par to, ka vispirms tas tika tēmēts Eiropas virzienā. Tātad arī pret Latviju.

Notikumi beidzamajā laikā risinājušies tik strauji, ka bijis sarežģīti tos ne vien līdzsvaroti izvērtēt, bet arī adekvātu atbildēt. Tas sakāms par ES un ASV. Lai kādi būtu viedokļi par to, kā Krieviju ietekmēs ekonomiskās sankcijas un iebraukšanas aizliegums šauram ierēdņu lokam, notikumi Krimā nepārprotami norisinās pēc Kremļa rīkojumiem, bet ANO pārstāvis tiek brutāli padzīts no Ukrainas autonomijas.

Līdzīgs liktenis, kā zināms, piemeklēja arī EDSO militāro novērotāju misiju, kas netika ielaista Krimā. Tas skaidri apliecina to, ka Krimas notikumos šeit uz vietas pat tādai organizācijai kā ANO nav reālu iespēju kaut kā ietekmēt situāciju. Nav šaubu par to, ka demokrātiskām valstīm, arī Eiropas Savienībai kopumā nav reālas izpratnes kā rīkoties līdzīgā situācijā, kā apturēt klaji agresīvu iebrukumu svešas valsts teritorijā.

Turklāt, un to apstiprina Latvijas diplomātu informācija, vairākās ES rietumos esošās valstīs valda ļoti vāja izpratne par Krievijas noziedzīgo darbošanos (iespējams, tā zināmā mērā uzskatāma par savtīgu praktiski iemeslu diktētu acu pievēršanu).

Atšķirībā no ES, no kuras diezin vai būs iespējams sagaidīt nopietnāku pretdarbību agresīvi noskaņotajai Krievijai, pavisam citādai rīcībai jābūt gatavai NATO. Aliansei jāzina, ka notikumi risinās ārkārtīgi ātri, ka notikušo vēlāk ir ļoti grūti labot, ka provokāciju gadījumā pret kādu no alianses dalībvalstīm jāreaģē nekavējoties – visu laiku atceroties, ka svešiem spēkiem nav vietas citu valstu teritorijā. Pat pavisam nelielā tās daļā.

Runājot par Ukrainu, tur šķiet ir sapratuši, ka pat XXI gadsimtā bieži vien par vienīgo argumentu uzskatāms spēks. Kāds krievu komentētājs atgādinājis Vinstona Čērčila teicienu, ka krievi spējot cienīt tikai militāri stipras valstis, taču pagalam nicinoši uzturas pret militāri vājām nācijām.