Atis Klimovičs: Pie Valda Valtera tiešā Ukrainas kara tuvumā  (73)

Šis ciešais atstatums, kas mērāms tikai pārdesmit centimetru attālumā, strādājot ar acis zaudējušajiem pacientiem, ir licis pastiprināti meklēt atbildes uz daudziem nopietniem jautājumiem - gan par karu Ukrainā, gan situāciju Krievijā, gan mums - tepat Latvijā. Kontaktos ar ievainotajiem ukraiņiem gūtas atziņas, ka tas ir nežēlīgs un atbaidošs karš, kurā netiek ievēroti noteikumi.

Vēl dažus gadus pirms Krievijas agresijas ārsts domājis, ka vēsturei ar tās smagajām lappusēm pienācis laiks ieņemt pienākošos vietu, bet tautām meklēt ceļu uz izlīgumu un piedošanu, pat, ja nodarījumi bijuši ļoti smagi, kā, piemēram, pret latviešiem vērstās padomju represijas. Tagad pēc Krievijas maskētā iebrukuma Ukrainā Valdis sajutis šaubas. 

Janvārī nedēļas laikā Kijevā ievietojis acu protēzes 60 pacientiem un starp viņiem nav bijis neviena, kas būtu guvis ievainojumu miera apstākļos. Viņi visi bija cietuši Krievijas iebrukuma rezultātā. Maskavas agresija, ko atbalsta tik liels skaits šīs valsts iedzīvotāju, pārvilkusi svītru pāri domām par piedošanu, lai gan tā būtu jārīkojas civilizētam cilvēkam. Valdis esot daudz domājis par to, kā līdzīgos notikumos ierauta spētu noturēties Latvija. Turklāt, ne tikai šādā valstiskā līmenī vien, uzdevis sev jautājumu, kā viņš pats pasargātu savu ģimeni. Regulārajos darba braucienos uz Maskavu Valdis pamanījis tur pieaugošo spriedzi - tā sajūtama jau uzreiz pēc izkāpšanas no vilciena Maskavas dzelzceļa stacijā.         

Pārtraucam sarunu ar Valdi viņa privātuzņēmumā Siguldā, jo ieradies kārtējais pacients no Ukrainas. Tas ir 22 gadus vecais Jurijs Miršavka, kuru pavada Jana Streļeca no Latvijā izveidotā Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fonda. Neliela izmeklēšana un okulārists dodas gatavot acs protēzi, bet mēs ar Juriju varam mierīgi aprunāties. 

Jana paskaidro, ka līdzīgi daudziem citiem karavīriem Jurijs ar presi nerunājot, taču šoreiz esot ievācis ziņas par "konkrēto" žurnālistu un aprunāšoties labprāt. Pirms dažiem gadiem izdienējis obligāto dienestu. Strādājis dažādus darbus, taču savu īsto aicinājumu jaunais puisis no Dņepropetrovskas tā arī nav atradis. Tad sācies karš un Jurijs brīvprātīgi pieteicies armijā. Radinieki mēģinājuši viņu atrunāt, taču tas neesot izdevies. 

Vienība, kurā ieskaitīts Jurijs, izgājusi pavisam nelielas apmācības un cauri Kramatorskai pagājušā augustā nosūtīta uz fronti. Jurijs savā vadā bijis ložmetējnieks. Vienībai dots uzdevums ieiet kādā ciemā. To paveikuši, taču jau pēc neilga laika sākusies nopietna kauja un ukraiņi nokļuvuši ielenkumā. Pretī viņiem bijuši arī čečeni. Jurijs ticis ievainots, tie pagaidām vēl bijuši "viegli" ložu ievainojumi. Kopā ar citiem ievainotajiem novietoti kādā mājā. 

Pēc vairākām stundām pateikts, ka cietušos no aplenkuma izvedīšot bruņotā kravas automašīnā. Izrādījies, ka tas bijis pavisam parasts Kamazs un ar to arī braukuši. Tikuši apšaudīti gan ar automātiem, gan mīnmetējiem. Tad atskanējis mīnas sprādziens un Jurijs sajutis smagu sitienu pa seju. Viena šķemba bija trāpījusi viņa labajā acī.

Pēc šīs kaujas, kas Jurijam beigusies ar divpadsmit ievainojumiem (ložu un šķembu radītiem), sākusies deviņus mēnešus ilgusī ārstēšanās. Rīgā Jurijs nokļuvis janvārī un kopš tā laika vairākas reizes operēts. Vaicāju, kādas ir viņa domas par latviešu mediķiem. Viņš atbild ar piemēriem par to, cik nekvalificēti vēl pirms nokļūšanas Latvijā ticis ārstēts Ukrainā. Piemēram, ievainotais kreisās rokas elkonis - pēc Odesas ārstu paveiktā, roka faktiski nav bijusi lietojama. Brīnišķīgā kārtā neveiksmīgo operāciju izlabojis latviešu ķirurgs. Bijusi jāoperē arī otra roka - tā vēl pagaidām nostiprināta ar metāla skrūvēm.  

"Saki, kas tas ir par karu, par ko jūs cīnāties?" "To var paskaidrot pavisam vienkārši - manai vecmāmiņai un vecamtēvam bija mājiņa Krimā. Tagad vairs nav, vienkārši. Un es nevēlos, lai viņi atnāktu arī uz pārējo Ukrainas teritoriju un paņemtu, ko vēlas."

"Kādi ir tavi tuvākās nākotnes plāni?" "Būs kāzas un oktobrī gaidāms mazulis. Saprotams, ka armijā ar šādu ievainojumu es vairs nevaru nokļūt. Bet varbūt, ka varētu kļūt par instruktoru. Domāju, jaunajiem mani padomi varētu noderēt."

Jau pēc dažām dienām no Dņepropetrovskas pie Jurija atbrauks māte, kas nav redzējusi dēlu kopš janvāra. Un tad pavisam drīz viņi kopā dosies uz mājām.