Tā noticis Ukrainā, kur šīs valsts prezidents stūrgalvīgi atteicies saukt lietas īstajā vārdā un joprojām tiek lietots reālo situāciju maldīgi atspoguļojošais apzīmējums – antiteroristiskā operācija. Šīs "operācijas" ietvaros kopš gada sākuma (it kā nenotiek kaut kas "īpašs") krituši 630 ukraiņu karavīri. Tagad nogalinātajiem pievienojies operdziedātājs Vasiļs Sļipaks, kas bija atstājis mājvietu Francijā un brīvprātīgi pieteicies armijā. Diezin vai gandrīz 20 gadus Francijā nodzīvojušais dziedātājs būtu devies kā brīvprātīgais uz dzimteni, ja nebūtu pamanījis tur notiekošo karu. Tāpat kā citiem ukraiņu karavīriem, vārdu salikums antiteroristiskā operācija, arī viņam būtu varējis izraisīt vienīgi ironisku smaidu.
Atgriežoties dažus gadus nesenā pagātnē, atmiņā neatrodas fakti, ka Ukrainā tikusi apspriesta kara iespējamība. Par to nerunāja, jo uzskatīja par pilnīgu absurdu, tomēr tas notika. Krievijas agresija lielākajai ukraiņu daļai tagad ļāvusi saprast, kādēļ prokrieviskais valsts prezidents Viktors Janukovičs centies novājināt Ukrainas bruņotos spēkus. Tas bijis viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ līdzšinējā karadarbībā bijusi virkne lielāku un mazāku zaudējumu - arī lielāki cilvēku upuri.
Beidzamo divu gadu laikā nācies satikt desmitiem ukraiņu karavīru un nevienam no viņiem nav piemitusi sajūsma par atrašanos karā. Drīzāk tā bijusi izpratne par smagu un ārkārtīgi bīstamu pienākumu, skaidri izdarīta izvēle ar mērķi aizstāvēt savas aizmugurē palikušās ģimenes. Uzņēmējs Vadims no Luganskas, bataljona "Aidar" brīvprātīgais, par vienu no smagākajiem pārbaudījumiem atzinis nepieciešamību karā sarast ar domu, ka jāšauj uz cilvēku. Viņa dienesta biedrs profesionālais noziedznieku tvarstītājs Nikolajs, arī Luganskas iedzīvotājs, esot pieļāvis dažādus notikumus, varbūt militāru konfliktu ar Rumāniju, taču karu ar Krieviju nekāda gadījumā.
Kā redzams tagad, naivi bijuši ne tikai Ukrainas iedzīvotāji vien, tādi esam bijuši arī mēs, visa Rietumu pasaule, kas pēc 1991.gada ļāvusies skaistam sapnim par sadarbību un mierīgu līdzās pastāvēšanu ar jauno Krieviju. Tagad grūti saprast, kādēļ adekvāti nav tikusi novērtēta milzīgu finansiālo līdzekļu guldīšana šīs valsts bruņotajos spēkos, ar ko beidzamajā desmitgadē naski nodarbojies Vladimirs Putins.
Līdzās lielajiem militārajiem tēriņiem beidzamo gadu laikā pat vēl pirms agresijas Ukrainā par regulāru kļuvusi spēka demonstrēšana pie Baltijas valstu robežām, liela mēroga necaurspīdīgu manevru rīkošana ar uzbrukuma operāciju apgūšanu, un pat šādos apstākļos – Rīgā, Viļņā un Tallinā izturējusies bez pārliekas nervozitātes. Vārds karš nav ticis lietots. Arī tagad visu trīs valstu vadītāji no tā saprātīgi atturas, bet tas neliedz paust bažas un aizvien uzstājīgāk aicināt sabiedrotos izvietot Baltijā militārās vienības.
Krievija šobrīd ir tāda valsts, kam pastāvošās valstu robežas neko nenozīmē. Tas nozīmē, ka par drošību un tieši militāru aizsardzību jādomā sevišķi atbildīgi. Var uzskatīt, ka pārspīlēti biežā kara kuģu un militārās aviācijas "viesošanās" pie Baltijas robežām ir spēka demonstrējumi un iebiedēšanas centieni vien, taču tas pavisam skaidri pierāda arī gatavošanos nepieciešamības gadījumā darboties šajā reģionā. Kā izteicies kāds pieredzējis Krievijas žurnālists, labākais veids kā izvairīties no kara ar Krieviju, ir skaidri likt noprast, ka tādā gadījumā sagaidāma nopietna militāra sadursme.
Šis ir pietiekami nopietns laiks, lai neklusētu un bez atbildes ļautos apsūdzībām kara bungu rībināšanā – nepieciešams norādīt, ka Rietumi līdz šai pat dienai uz apjomīgo Krievijas militāro rosīšanos ir atbildējuši pārlieku pieklājīgi un neizaicinoši. Ko var darīt Krievija, esam redzējuši Ukrainā. Kas vēl Kremlim padomā, nezina neviens. Tagad gaidām tiešu valodu no NATO samita Varšavā. Cieņas pilnu valodu bez vārda karš, kurā netrūktu konkrētu norāžu par jauniem pasākumiem drošības stiprināšanā un palīgspēku izvietošanu Baltijas valstīs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
