Vēroju sieviešu sejas, tās neizpauda neko ārkārtēju, acīmredzot uzskatīja to par pilnīgi normālu rīcību, jo bija ieradušās citā valstī ar atšķirīgām tradīcijām un dzīves veidu (PSRS laikā iedēstītu). Līdzīgi Irākā, Afganistānā un Pakistānā rīkojās eiropietes, tās bija žurnālistes un dažādu nevalstisko organizāciju pārstāves, kas uzskatīja par nepieciešamu papildināt savu garderobi ar garākiem svārkiem, džinsiem un noteikti ar prāvu lakatu. Spēkā šķita pavisam vienkāršs likums, kas mudināja ar cieņu izturēties pret vietējām tradīcijām.
Tas šķiet universāls savstarpējas sadzīvošanas modelis, kuru nevajadzētu izjaukt, piemēram, ar atļauju nēsāt parandžas sabiedriskās vietās Eiropas Savienībā, tajā skaitā Latvijā. Tikpat neatbilstošs būtu arī aicinājums Islāma valstīm atļaut viesiem valkāt viņu gaumei un tradīcijām piemērotākus tērpus. Tā būtu absurda vēlēšanās, zinot, ka lielākā daļa musulmaņu valstu to kategoriski noraidītu. Vairums afgāņu un irākiešu uzskatītu par pazemojumu minisvārkus Kabulas vai Bagdādes ielās. To jārespektē, gluži tāpat kā Eiropas tradīcijas, kas daudziem kontinenta iedzīvotājiem šķiet svarīgas.
Visdrīzāk, esam pietuvojušies atziņai, ka pārspīlēta viesmīlība labus rezultātus nedod. Pie šāda secinājuma nonākuši arī divu ES lielo valstu vadītāji Fransuā Olands un Angela Merkele. Nevelti Francijas prezidents norādījis, ka eiropiešiem jāaizsargā savs dzīves veids un vērtības, ka tieši tas bijis beidzamā gada laikā pastrādāto teroristu uzrukumu mērķis. Pēc barbariskajiem uzbrukumiem sievietēm gadu mijā arī Vācijas kancleres teiktais liek noprast, ka nākotnē no patvērumu saņēmušajām personām varētu tikt pieprasīta civilizēta attieksme pret šajā valstī pastāvošo kārtību. Saprotams, tas ir komplicēts uzdevums, jo imigrantu integrācijai (visai komplicētam procesam) nepieciešami ilgs laiks un līdzekļi.
Turklāt jāņem vērā, ka daudzi iebraucēji nokļuvuši Vācijā, lai izmantotu daudzveidīgo palīdzību, iegūtu ievērojami komfortablākus dzīves apstākļus, bet vienlaikus ar nicinājumu izturas pret Rietumos pastāvošo kārtību. Fenomens, kas atgādina līdzību par vilku, kas, labi barots, tomēr uz mežu vien skatās. Līdzīgi negatīvu attieksmi pret Rietumiem publiski izteicis ne viens vien krievu imigrants, kas tieši tur atradis savu jauno mājvietu.
Labi domāts ir Vācijas līderes teiktais par uzmanības pievēršanu apstākļiem, kas izraisa krīzes un bēgļu plūsmu. Tomēr tas ir pārlieku komplicēts pasākumu kopums. Ideālā gadījumā tam jāaptver situācijas stabilizācija konfliktu pārņemtajās valstīs, izskaidrošanas darbs vietējiem iedzīvotājiem, ka bēgļu uzņemšanai pastāv kaut kādas robežas, nodrošinot potenciālos imigrantus ar informāciju, ka lielāko daļu no viņiem Eiropā sagaida smaga cīņa par cienījamiem dzīves apstākļiem. Līdzās tam uzlabojama personu identitātes pārbaudīšana, kā arī nostiprināma iekšējā kārtība un ES ārējās robežas.
Par ideālo dažādu kultūru sadzīvošanas modeli ir jādiskutē. Tikai daļēji var piekrist viedoklim, ka savas vērtības nav nepieciešams "eksportēt". Piemēram, vai būtu vērts uztraukties par šobrīd relatīvi mierīgo situāciju Tadžikistānā un Uzbekistānā. Zināms, ka lielākā daļa šo valstu iedzīvotāju dzīvo autoritāru valdību izveidotos nospiedošos apstākļos bez cerībām jelkad no tiem izrauties. Tas viss, līdzīgi citām valstīm - kā ar Sīriju, Irāku, Lībiju - līdz noteiktam laikam mūs ietekmēja pavisam maz, bet tad kļuva aizvien traucējošāks. No vienas puses, var stingri uzstāt uz to, ka Eiropas ietilpībai ir savi limiti, bet no otras, kā lai atraida, piemēram, tadžiku ģimeni, kam dzimtenē nav nekādu iespēju sasniegt kaut cik pieņemamu dzīvi?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
