Pavisam vienkārša iemesla dēļ. Otrā pasaules kara beigu posmā, kad Latvija bija okupēta, kā valsts tā vairs neskaitījās - mēs dzīvojām Ostlandē (Reichskommissariat Ostland). Nacistiskās Vācijas politika bija tāda pati kā PSRS politika – iznīcināt latviešus kā nāciju un pārvāciskot Latviju. Tāpat kā PSRS – pārkrievot.
Latviešu leģions tika dibināts tikai pēc Staļiņgradas sagrāves 1943.gada februārī. Faktiski piespiedu kārtā – mobilizēts. Šie cilvēki nesastāvēja Latvijas nacionālās armijas sastāvā, bet bija tikai daļa no Vācijas bruņotajiem spēkiem. Tieši tāpat kā 130. latviešu korpuss bija daļa no PSRS armijas.
Kaut arī sirdīs abās pusēs karojošie latvieši cīnījās par Latviju, ar to atšķirību, ka vismaz sākotnēji padomju armijā latvieši ticēja padomju Latvijai un padomju ideoloģijai, kamēr vācu pusē karojošie latvieši neticēja Hitleram vai viņa idejām. Bet ar to atšķirības arī beidzās.
Mēs nedrīkstam sajaukt svešas valsts ideoloģijas un pret Latvijas valsti vērsto rīcību ar mūsu valstisko apziņu, latviešu pašu apziņu, kas ir valsts un kas ir nacionāls! Citādi tiešām mēs nekad netiksim vaļā ne no Padomju Savienības, ne nacistiskās Vācijas atstātā mantojuma. Atbalstot priekšlikumu noteikt 16.martu par latviešu nacionālo karavīru atceres dienu, vēsture tikai atkārtosies, un mēs kārtējo reizi necīnīsimies par mūsu pašu valsti, bet veidosim tādu kā šizofrēnisku stāvokli, kad daļa latviešu it kā ir par vienu svešu lielvaru, cita – par otru.
Gan 16.marts, gan 9.maijs ir svešu lielvaru noteikti datumi, un tiem nav nekāda sakara ar Latvijas Nacionālo bruņoto spēku virspavēlniecības lēmumiem! Mēs varam un mums vajag atcerēties latviešu karavīru traģēdiju, karojot vienam pret otru dažādās pusēs, taču nekādā gadījumā nedrīkstam to šādā veidā sajaukt ar nacionālas valsts pamatnostādnēm. Tie, kas izraisīja Otro pasaules karu – Hitlers un Staļins –, mums abi bija, ir un paliks vienāda ranga ienaidnieki, kas iznīcināja simtiem tūkstošu cilvēku Latvijā.
Tā vietā, lai oficiāli atzīmētu dienu, kuru noteikusi viena okupācijas vara ar mērķi mūs faktiski iznīcināt, mums drīzāk vajadzētu pašiem sev pajautāt: vai nevajadzētu beidzot izvērtēt to, ka Latvija 1940.gadā bez mazākās – pat simboliskas – pretestības pieļāva valsts iznīcināšanu?
Ir pēdējais laiks Latvijai kā pilntiesīgai valstij Eiropas Savienībā un NATO pieaugt valstiskā un nacionālā izpratnē.
Nobeigumam. Trīs mani tēvoči karoja leģiona frontē, un jāsaka, ka ar šādu priekšlikumu mēs faktiski darām pāri tā sauktajiem kureliešiem, kuri vairs netiek pieminēti, bet kas reāli cieta par to, par ko dziedāja leģionāri savās dziesmās - abām okupācijas varām un kuri bija pakļauti Latvijas leģitīmai varai, Latvijas Centrālai padomei, kuru savukārt vadīja Konstantīns Čakste.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
