Kad 1999.gada augustā tika pieņemts lēmums par RAU likvidāciju, parāds valsts budžetam par sociālo nodokli bija 293 tūkstoši, bet algas darbiniekiem nebija maksātas 108 tūkstošu latu apjomā. Bez “Rīgas siltuma” un citiem komunāliem kreditoriem, lielākais parāds universitātei bija pret “Parekss banku” – kopā ar soda procentiem tas sasniedza ap 400 tūkstošiem latu. Daļu banka jau atguva īsi pirms RAU likvidācijas, kad vairākus mēnešus nauda no universitātes arestētajiem kontiem ienāca bankā. Vēl “Parekss banka” vienojās ar RAU likvidatori par lielākās universitātes ēkas pārņemšanu. Pret to protestēja RAU darbinieki, kas uzskatīja, ka ēka būtu jāpārdod izsolē un no iegūtās naudas jāsamaksā aizkavētās algas. RAU likvidatore toreiz norādīja, ka vienošanās ar “Pareksu” ne tikai neaizskarot darbinieku intereses, bet pat otrādi – aizstāvot tās. Proti, “Pareksa” dibinātais “Transporta un sakaru institūts” sāka dot darbu daudziem bijušajiem RAU pasniedzējiem. Savulaik bankas juridiskās daļas vadītājs Guntars Grīnbergs NIP vēstīja: “bankas bizness nav pārņemt kaut kādus īpašumus un pēc tam tālāk domāt, ko ar tiem darīt. Bankas bizness ir tirgoties ar naudu”. Realitātē gluži pretēji – banka nodarbojas ar studentu mācīšanas biznesu.
Gandrīz gadu pēc tam citos RAU korpusos atļāva ievākties RTU un LU. Piemēram, LU Sociālo zinātņu fakultāte pārņemtajā ēkā veica nopietnus ieguldījumus. Šie notikumi padarīja vēl niecīgākas iespējas pārdot RAU korpusus un segt algu parādus.
Līdzšinējie mēģinājumi finansiāli sodīt vainīgos par nebūšanām RAU izgāzušies. Pēc Valsts Kontroles revīzijas 1996.gadā, kurā tika atklāta virkne nelikumīgu rīcību ar tā brīža rektora Vladimira Hodokovska ziņu, tika noteikts uzrēķins 162 tūkstošu latu apjomā, ko samaksāja pati universitāte, tādejādi absurdā kārtā ciesdama otrreiz. Savukārt krimināllietās, kas attiecas uz RAU izsaimniekošanu, jau gadiem nav nekādu publiski zināmu pavērsienu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
