Satversmes preambulas apspriešana ir iniciējusi vairākus ļoti svarīgus jautājumus. Vairāk kā 90 gadus pēc Satversmes pieņemšanas un vairāk kā 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas esam nonākuši līdz jautājumam – kāds ir Latvijas valsts mērķis un kāda vispār ir mūsu valsts pastāvēšanas jēga. Taču kā mēdz teikt, labāk vēlāk nekā nekad. Ja reiz esam sākuši runāt par Latvijas valsts mērķiem, jēgu un būtību, tad jārunā arī par pašas latviešu tautas jēgu un būtību. Kas ir latviešu tauta un no kā tā sastāv?
Cilvēku kopienas ierindojas dažāda līmeņa kategorijās, kur zemākajā kategorijā ir etniskās grupas, ciltis, tad tautības un augstākajā kategorijā nācijas. Kad biju Indijā, kur dzīvo desmitiem dažādu tautību, no kurām gandrīz visas pēc iedzīvotāju skaita ir daudzkārt lielākas par latviešiem, tad uz latvietim tik ierasto jautājumu – kāda ir jūsu tautība, nekad nesaņēmu atbildi: esmu tamils, malajalamietis vai bengālis. Vienmēr uz šo jautājumu bija neizpratnes pilns skatiens un atbilde – esmu indietis. Latvieši bija etniskā grupa vai tautība cariskās Krievijas un PSRS laikos. Tagad, kad mums ir sava valsts, mēs vairs neesam nekādi latviešu tautības cilvēki, bet gan latvieši, kuri veido latviešu tautu.
Var jautāt – kāda ir atšķirība starp latviešu tautību un latviešu tautu? Pavisam vienkārša. Tautība ir etnisks jēdziens, bet tauta valstisks. Ja gribam, lai latviešus cienītu un nebūtu preambulā jālauza šķēpi par valstsnācijas jēdzienu, ir fundamentāli jāmaina (jāpaaugstina) latviešu pašvērtējums. Ir jāatsakās no latviešu tautības jēdziena un jāpāriet uz latviešu tautas jēdzienu. Diemžēl situāciju sarežģī Satversmē ierakstītā Latvijas tauta (nevis latviešu tauta). Manuprāt, tā ir Satversmes fundamentāla kļūda. Var saprast (bet ne attaisnot) Satversmes tēvus, kuri sarežģītā situācijā, kad tik negaidīti veidojās sava valsts, samulsa un Latvijas valsts pamatos ielika šķībo stūrakmeni – Latvijas tautas jēdzienu.
Kāpēc šis stūrakmens ir šķībs? Tāpēc, ka Latvijas tauta ir tāds pats samocīts jēdziens kā padomju tauta un sadrumstalo nāciju etniskās grupās un tautībās. Latvija ir unitāra valsts un šajā valstī ir viena nācija – latviešu tauta. Principā jāatsakās no latviskuma kā etniskas kategorijas un tā jāaizstāj ar valstisko kategoriju. Ar latviešu tautu jāsaprot visi Latvijas pilsoņi neatkarīgi no sadzīvē lietotās valodas. Jāatzīst, ka šajā virzienā Levita piedāvātā preambula un īpaši jau komentāru daļa iet. Savukārt par krieviem publiski jāuzskata vienīgi Krievijas pilsoņus un krieviski runājošos bezvalstniekus.
Šāda pāreja no etniskā uz valstisko, visticamāk, radīs asu pretdarbību no abām etniskajām nometnēm. Daļa latviešu savu etnisko piederību uztver kā iespēju būt kaut kādā iedomātā augstākā statusā un nevēlas, lai arī citi tiktu pielīdzināti viņu "līmenim". Savukārt daudziem etniskajiem krieviem tā varētu būt smaga izšķiršanās – palikt par krievu vai kļūt par latvieti (latvijcu). Lai nerastos pārpratumi būs nepieciešams precīzs latviešu tautas jēdziena tulkojums citās valodās. Angliski – latvians, krieviski - latvijci. Krievu valodā ierastais latviešu apzīmējums – latiši, lai paliek vēsturē kā latviešu etniskās grupas apzīmējums cariskajā Krievijā. Līdz ar to Latvijā dzīvo tikai viena – latviešu tauta.
Skaidrs, ka latviešu nācijas tapšana nenotiks vienā dienā un vismaz iesākumā daudzi būs rokām un kājām pret. Bet, ja gribam, lai latviešu tauta un latviešu valoda cauri gadsimtiem skanētu mūsu Latvijā, tad mums jāizkāpj no latviešu tautības īsajām bikšelēm un jāuzvelk mugurā cienīgais nācijas uzvalks.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
