Tas, ka lielākajai daļai latviešu “Pūt, vējiņi” ir kas vairāk nekā parasta tautas dziesma ir grūti noliedzams un, šķiet, tieši tas visvairāk satrauc I.Ziedoni un viņa domubiedrus. Proti, par “tautas himnu” kļuvusi dziesma, kas pēc būtības un tekstuālā satura ir ārkārtīgi piezemēta (precību motīvs) un pat nožēlojama (dzeršanas motīvs). Lai labāk varētu raksturot “Pūt, vējiņi” nozīmes mazinātāju domu gaitu, atļaušos pagaru I.Ziedoņa citātu no viņa pēdējās grāmatas – “Leišmalīte”.

“...18. novembra svinīgais koncerts Drāmas teātrī ar lieliem valstsvīriem, greznām kundzēm, vēstniekiem un pašu prezidentu Gunti Ulmani. Pie klavierēm prezidenta kultūras padomnieks pats Raimonds Pauls. Pēc valsts himnas viņš nez kāpēc spēlēs “Pūt, vējiņi”. Un man jau bija tāda nelaba nojauta, ka visiem būs atkal jāceļas kājās. Šai dziesmā, kura tika iesaukta par “latviešu himnu” Vosa laikā, un tikai tāpēc, ka Vosam tā patika (gan jau tās latviskās iedzeršanas dēļ) un caurmēra padomju latvietis jau nevienu citu tautas dziesmu, ja nedziedāja korī, nezināja. Tikai šo vienīgo. Nezināja vārdus. Un mēs tuvāksēdošie runājām, ka augšā necelsimies....Nu tikai jāskatās, vai Pauls tiešām spēlēs un kurš pirmais celsies kājās. Jā, ceļas! Ivars Godmanis. Tad visas pirmās rindas. Un tad mazākas autoritātes, amata vīri, “profesores” u. c. Palikām nepiecēlušies mēs trīs: Jānis Streičs, Indulis Zariņš un es.”

Visai iespaidīgi un pārliecinoši. Izliksimies nemanām acīmredzamās vēsturiskās neprecizitātes, kas diemžēl neļauj noteikt precīzu notikuma laiku (I.Godmanis un G.Ulmanis nekad nav bijuši vienlaikus valsts augstākās amatpersonas). Tāpat nepieskarsimies sāpīgajai kājās celšanās tēmai, kas ir tautas mentālās traumas klīniskās sekas. Un tomēr, situācija prasās pēc rūpīgāka vērtējuma. Centīšos būt advokāts abām pusēm.

Tā kā I. Ziedonim jau vārds tika dots, paskatīsimies uz situāciju no otras puses. Protams, nav nekāda attaisnojuma 18.novembra pasākumā pēc valsts himnas spēlēt vēl “Pūt, vējiņi”. Taču jau iepriekšminētās neprecizitātes, klāt varētu vēl piesaukt Drāmas (?) teātri, vispār liek apšaubīt I.Ziedoņa aprakstītā notikuma faktisko esamību. Varbūt tas bija kādam citam notikumam veltīts pasākums?

Lai nu kā arī nebūtu, ir skaidrs, ka aprakstītie notikumi risinājušies pirmajos pēcatmodas gados. Arī mani, tāpat kā I.Ziedoni, savulaik šķebināja šī pūtvējiņošana, jo jau padomju laikos labi zināju, ka Latvijas himna ir “Dievs, svētī Latviju” un jebkuras citas dziesmas likšanā tās vietā ir svētuma zaimošana. Nevēlos izklausīties augstprātīgs, bet jāatzīst, ka vairumam latviešu padomju laikos bija visai miglains priekšstats par Latvijas himnu. Vēl 1988. gadā centieni pie Brīvības pieminekļa nodziedāt mūsu tautas lūgšanu izklausījās kusli, lai neteiktu nožēlojami. Cilvēki lāga nezināja nedz vārdus, nedz melodiju.

Taču jebkurai tautai nepieciešama kāda himniska, pacilājoša un tautu vienojoša dziesma. Tā nu sagadījās – ar Vosa vai bez Vosa ziņas, nav svarīgi, ka par šādu dziesmu kļuva “Pūt, vējiņi”. Dziesmas teksts varbūt tiešām nav tas dziļumu dziļumiem pārbagātākais, toties melodija ir aizkustinoša, smeldzīga un otrajā daļā arī uzmundrinoša. Tieši tāda, kādai bija jābūt “tautas himnai” padomju apstākļos. Tas, ka deviņdesmito gadu pirmajā pusē “Pūt, vējiņi” vēl lielai latviešu daļai asociējas ar kaut ko himnisku, kuru izdzirdot jāslienas kājās ir pilnīgi saprotami. Var tikai iedomāties, kādi pārmetumi veltos pār politiķa Ivara Godmaņa galvu, ja viņš, līdzīgi kā dzejnieks Imants Ziedonis, būtu palicis sēžot skanam šai latviešu sirdij tik tuvajai melodijai.

Jautājums ir cits. Kāpēc vairāk kā desmit gadus kopš oficiālā mūsu valsts himna ir “Dievs, svētī Latviju”, tā otra – “Pūt, vējiņi” negrib atkāpties? Kāpēc Dziesmu svētku organizētāji neuzdrošinās iekļaut šo dziesmu kopējā svētku repertuārā citu dziesmu vidū? Vai tiešām Latvijā situācija ir tuva tai, kāda tā bija Krievijā, kad tauta negribēja par valsts himnu pieņemt, manuprāt, izcilo un ļoti himnisko Mihaila Gļinkas “Patriotisko dziesmu” un oficiālās valsts himnas statusā atgriezās vecā PSRS himna?