Dzinča auga visai atbilstoši pārējā pagasta stereotipiem par to, kā jāattīstās viņa aprindu puiškānam. Kamēr vecāki strādāja pie ļergas patērēšanas, garīgi atpalikušo jaunāko brālīšu un māsiņu izgatavošanas un paģiru izgulēšanas (govis māva neslauktas jau kuro dienu), Dzinča zaga kaimiņiem burkānus, vēlāk jau siena dakšas un visbeidzot mopēdus. Drusku pasēdēja arī cietumā.
Kad atvērās Eiropas brīvais darba spēka tirgus, Dzinča un viņam līdzīgie bija pirmie, kas aizlaidās. Sākotnēji mēdza atgriezties uz nedēļām divām reizi gadā. Vecāki jau bija taisaulē, kopš pirmskara laikiem neremontētā māja jau bija uz pussabrukšanas robežas, bet tā bija pagastā pirmā, kurai parādījās satelītantēnas šķīvis, jo Dzinčam bija nauda, ko ieguldīt komfortā. Nopirka arī vecu Audi Coupe, pagonkoja Zaļlumballes naktī, notrieca pāris pusaudžu meitenes, smadzeņu satricinājumi, atpirkās, cietušo vecāki policijā iesniegumus atsauca. Tad aizbrauca uz miglaino Albionu rukāt tālāk.
Nesen viens mans draugs bija uz Edinburgas festivālu. Piedodiet, tā nu ir sagadījies, ka no mana paziņu loka uz turieni dodas nevis strādāt, bet atpūsties. Un lidmašīnās parasti kaunā izliekas, ka nav latvieši, lai viņus neasociētu ar tām primitīvi lumpeniskajām bezgaumes un trulo sarunu tēmu orģijām, kas parasti šajos maršrutos iet vaļā.
Viņam gadījās iebraukt pie Dzinčas. Viņš kopā ar vēl vairākiem dzīvo vecā, pamestā skotu savrupmājā, kura ieaugusi nātrēs līdz pakšiem. Pagalms piemētāts atkritumiem, veči ķīlē zagtai automašīnai nost detaļas, beibes ar grūtnieču punčiem un brēcošiem, nosmulētiem zīdaiņiem pie sāniem, ļuļķē cigaretes un triepj iekšā sidriņus.
Kad biju mazs puisītis, es dažreiz apšaubīju tēva teikto, lai es labi mācos un izglītojos un čakli strādāju visu, ko man liek, jo tas man dzīvē atmaksāšoties, tāpēc, ka strādīgie un gudrie tiekot dzīvē uz priekšu. Vienmēr, kad es redzu reisu Rīga-Dublina vai Rīga-Getvika kontingentu, es saprotu, cik pareizi mani mācīja vecāki.
Dzinča, es negribu Tevi atpakaļ! Es labprāt nosūtītu kartiņu, ka negribu Tevi atpakaļ, ja vien Latvijas Institūts tādu piedāvātu. Man ir liels prieks, ka prom ir visas šīs masas, kurām zaglīgā valdība, žīdmasoni, krievu okupācija, geji, Brisele un kas tikai vēl ne bija vainīgs pie tā, ka tu pats nevīžo pacelt pakaļu un izpļaut nātres mājas priekšā. Bez viņiem Latvijā gaiss ir kļuvis tīrāks un ir vieglāk elpot.
Pirms četriem gadiem blogeris Čiekurs jau ļoti precīzi ir noraksturojis Dzinčveidīgos – patiesībā neko vairāk pat nevajadzētu rakstīt.
Kāds sociālistiskāk noskaņots pilsonis iebildīs, ka nevajadzīgi vispārinu. Saldais Jēzu, protams, ka es vispārinu! Sirsnīgi un ar gandarījumu metu visus pār vienu kārti! Tieši tāpat kā pār vienu kārti met Rozenberģu Aiva, kura grib viņus visus atpakaļ.
Tikai tie 10-20% jēdzīgo aizbraukušo, kuri būtu kaut kam derīgi šeit, veidotu emigrāciju arī bez Eiropas Savienības brīvā darba spēka kustības apstākļiem. Viņi mums tāpat būtu zuduši, jo viņiem ir ambīcijas kino nozarē, finanšu tirgos, medicīnā vai kur nu katrs no šiem visnotaļ cienījamajiem cilvēkiem vēlas sevi pierādīt globālā līmenī. Un tieši tāpēc, lūdzu, netraucēsim arī viņiem ar muļķīgu atpakaļ aicināšanu, sarunāts?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
