Gan sociālantropologiem, gan arī īstu profesiju pārstāvjiem, diemžēl, vēl nav izdevies noskaidrot, kāpēc tieši latvieši ir Ziemeļeiropai tik neraksturīgi karstasinīgi, tomēr man ir izdevies apzināt piecas latvieša dusmu pakāpes. Izvairoties no specifiskiem zinātniskiem terminiem, mēģināšu tās izskaidrot visiem saprotamā valodā.

Pirmā dabiskā reakcija, saskaroties ar kaut ko nepatīkamu, latvietim ir mazliet piebrieduši krūtsgali. Īsi pēc piebriešanas tie sāk kņudēt, to īpašniekam nepārtraukti atgādinot par sevi un uzkurinot aizkaitinājumu. Ja krūtsgalu nēsātājs neatrod kādu emocionālās izlādes kanālu, tie kļūst cieti un sāpīgi. 

Ārstu aprindās šādu pacienta stāvokli neoficiāli sauc par "Delfi sindromu", jo no tā parasti cieš tipisks Delfu komentētājs - proti, ierastākais krūtsgalu atsāpināšanas veids šādam sirdzējam ir interneta ziņu portālā kādu nolamāt par "smirdīgu sučku". Savulaik pats biju pazīstams ar kādu viegli aizkaitināmu jaunieti, kuru tik ļoti bija nomocījuši paša krūtsgali, ka viņš bija izbanots no visiem Latvijas interneta ziņu portāliem. Vienīgais veids, kā nekļūt atkarīgam no pretsāpju medikamentiem, viņam bija sākt uzspiest pārējiem savu viedokli apjomīgas un regulāras verbālās šļuras veidā. Viņš, protams, tāds nav vienīgais - šādus cilvēkus sabiedrība pazīst kā "blogerus".

Cita izteikta dusmu fāze ietver sevī tikumības dimensiju un aizkaitinājuma cēlonis ir pavisam konkrēti nosakāms - pastāvīgā praida atgriešanās draudi Latvijas iedzīvotāja nervu sistēmu tur nospriegotu kā stīgu. Kā neizbēgams blakusefekts, spriedzei pievienojas modri tramīga apkārtnes vērošana. Saraucis pieri un piemiedzis acis, latvietis vēro ēnainus iekšpagalmus, pilsētas parku krūmus un nomaļus stāvlaukumus, ik brīdi gatavs stāties konfrontācijā ar viņa morāli degradēt alkstošu elementu. 

Nekad taču nevar zināt vai no kāda tumša kakta neizlīdīs Eiropas liberālo vērtību iekšēji sapūdēts homoseksuālā dzīvesveida propagandētājs un nesāks skaļā balsī lasīt latvietim priekšā grāmatu par Kārli, kurš vienu dienu spēlējās ar Karlīnas lellēm. Klīst baumas, ka dažs labs vājāks tautietis tādas literatūras ieteikmē esot ieraudzījis dubulto varavīksni un kļuvis par geju uz līdzenas vietas. Šāda veida spriedze, ja netiek ārstēta ilgāku laiku, maina latvieti tīri vizuāli - šos nelaimīgos mēs varam atpazīt pēc dziļas rūpju rievas pierē (ar "dziļu" es domāju tādu rievu, kas saulainā dienā met ēnu).

Ne visi, protams, ir iekšēji pietiekami stipri, lai pašanalīzes ceļā saprastu, ka cieš no dusmām un nikuma par apkārtnes nejēdzībām. Šādi cilvēki var pat pusi mūža nodzīvot laimīgā neziņā, tomēr tas viņus nepasargā no aplipšanas ar veseliem diviem vienlaicīgiem blakusefektiem: saliektas muguriņas un sērīgas nopūtiņas. Katru nejēdzīgu izmaiņu nodokļu politikā vai aizliegumu žāvēt apakšveļu uz balkona, viņi uzņem strauji izpūšot gaisu un sagumstot vēl par dažiem centimetriem zemāk.

Gadu gaitā, skatienam urbjoties arvien dziļāk zemē, dusmīgais latvietis pārstāj redzēt vispirms zilās debesis, pēc tam daiļās Rīgas jūgendstila ēku fasādes un visbeidzot arī pretī nākošos līdzcilvēkus. Viss viņa skatiens ir koncentrēts vispirms uz paša purngaliem, tad uz vēderu un visbeidzot - stakli. Sakņupšanas un nopūšanās sirdzējiem visieteicamākais būtu atteikties no masu mediju patērēšanas, jo viņi ir pakļauti pavisam reālam riskam saritināties kamolā.

Ceturtā latvieša dusmu pakāpe ir visbīstamākā viņam pašam, jo tā var nogalināt. Ne pārnestā nozīmē, bet gluži burtiski, jo šinī fāzē latvietis atsakās no kartupeļa. Jau gadu simteņiem tupenis ir bijusi tikpat neatņemama latvieša identitātes sastāvdaļa, kā pūcessakta, Lielvārdes josta vai dzintara krelles. Atsacīšanās no ēdiena ir novērota pie smagiem depresijas gadījumiem, dažkārt arī sagūstīti dzīvnieki nebrīvē ilgstoši atsakās no barības. 

Jāapzinās, ka garajā evolūcijas ceļā cilvēks ieguvis saprātu relatīvi nesen un daudzejādā ziņā joprojām līdzinās dzīvniekam, tāpēc uz stresu reaģē līdzīgi. Lūdzu pievērst īpašu uzmanību nākamajām rindiņām, jo tanīs es pastāstīšu, kā izglābt dusmīgā latvieša dzīvību un tomēr piedabūt viņu atsākt ēst: ņemam trīs liela izmēra kartupeļus, notīrām, novārām, sastampājam siltā putrā, procesa laikā iemaisot kausētu sviestu. Iegūto masu atjaucam ar treknu pienu līdz tā iegūst tumīgas putras konsistenci. Dekorējam ar dillēm. 

Trauku ar gardās saknes mīceni jānoliek pie dusmīgā latvieša gultas un jādodas prom. Neparastā konsistence un piena tauku klātbūtne samulsina un iekārdina latvieti, tāpēc viņš šai putrā vairs neatpazīst kartupeli. Tieši tāpēc 100% gadījumu pēc dažām stundām trauks ir tukšs, bet sirdzējs - piedevis visai pasaulei.

Piektā - vispārākā dusmu pakāpe - izpaužas ņemot talkā visspēcīgāko latvietības simbolu: dziesmu. Jau kopš mazotnes latvietis ir audzināts, ka dziesma ir mūsu būtības svarīga sastāvdaļa un ka tajā ir spēks. Tas ir pēdējais ierocis pie kā ķerties tad, kad vairs nav iespējams izturēt un nekas cits nelīdz. Tieši tāpēc katrs pikets vai mītiņš tiek iesākts ar "Liku bēdu zem akmeņa...", bet protesta akcijas nobeigumā skan "Projām jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt..." Dziedāšanu uzsāk un vada bara līderi, kurus ir viegli atšķirt - tās kā likums ir vismaz centneru smagas piesarkušām muciņām līdzīgas pensionētas literatūras skolotājas. 

Troksnis, kad viņas paver muti, ir tik briesmīgs, ka valdība gandrīz vienmēr ir nekavējoties pakļāvusies protestētāju prasībām. To spilgti ilustrē gadiem ilgā velnišķīgā spirālveida ciklā pieaugošās pensijas, kas pastāvīgi griežas virpuļojuši mežonīgā dejā ar mūžam uzblīstošajām skolotāju algām.

Bieži gadās lasīt kritiskus viedokļus par mūsu valsti un tās iedzīvotājiem - esam pēdējā vietā ES te šādos, te tādos rādītājos, uzrādam neapmierinošu izaugsim te šādos, te tādos grafikos... Turpmāk, katru reizi, kad sastapsieties ar tamlīdzīgu nogurdinoši nomācošu statistiku, atceraties, ka vismaz protestēšanas disciplīnā citi rij mūsu putekļus.