Dainis Cipulis: Kādreiz biju eiroskeptiķis  (130)

Pieskaršos pie tiem aspektiem, kurus V.Orbans savā runā nav minējis. Vispirms atgādināšu, ka runa teikta 15. martā, Ungārijas revolūcijas un brīvības cīņu atceres dienā. Tātad valsts vēsturē svarīgs datums. 1849.g. pavasarī ungāri devās cīņā par brīvību pret Habsburgu monarhiju, kuri turēja Austrijas impērijas varā daudzas Viduseiropas tautas. Revolūcija būtu vainagojusies panākumiem, ja vien cits monarhs, Krievijas imperators nebūtu sūtījis uz Ungāriju 140 tūkstoš vīru lielu armiju ģenerāļa

I. Paskeviča vadībā. Ceļa maizes vietā bija vārdi: nesaudzē tos neliešus. Revolūcija tika apspiesta. Kāpēc gan tas netika pieminēts, ja V. Orbans veica nelielu ekskursu vēsturē.

1956.g. padomju tanki apspieda vēl vienu revolūciju. Togad ungāri enerģiski un apņēmīgi rāvās ārā no padomju bloka. Neveiksmīgi, padomju tanki Budapeštas un citu pilsētu ielās apspieda revolūciju. Toties gan vācu jūgs, gan ilgie sovetizācijas gadi tika pielīdzināti ES bēgļu politikai, kur V.Orbans saskatījis galveno draudu Eiropas nacionālajām valstīm.

Nacionālā valsts ir svēta lieta. Savulaik, kad bija referendums par iestāšanos ES, nobalsoju pret. Piederēju pie tās sabiedrības daļas, kas uzskatīja, ka Latvijai vajadzīga līdzdalība NATO, bet ES mēs vēl neesam nobrieduši. Tā domāju veselus desmit gadus līdz tam 2014. g. pavasara vakaram, kad uzzināju, ka KF Federācijas padome atļāvusi prezidentam Putinam izmantot karaspēku Ukrainā. Tas bija brīdis, kad sapratu, kad teicu paldies cilvēkiem, kuri nodrošināja Latvijas iestāšanos ES. Mūsu robežas sargā ne tikai armija un robežsardze. Tās drošību nodrošina NATO, ES un eirozona.

Šķērsot šādu trīskāršu nodrošinājumu KF un tur valdošajam autoritārajam režīmam ir visai bīstami. Pārāk liels izaicinājums starptautiskajai sabiedrībai. Taču krievu pavasaris ir pasludināts. Var jau teikt arī savādāk, karš par impērijas padomju ietekmes sfēras atjaunošanu ir pieteikts. Brežņeva doktrīna ir atdzīvināta. Pagaidām ir vērojama kara latentā fāze. Tanki tika izmantoti Ukrainā, kur tautas revolūcija aizmēza režīmu, kurš palēnām pārvērta neatkarīgu valsti KF protektorātā. Tomēr KF militārās aktivitātes Ukrainā izrādījās neveiksmīgas. Krima un daļa Donbasa bija visai niecīgs ieguvums pretstatā ES un citu valstu sankcijām. Bija jāmeklē citi risinājumi. Pasauli pārsteidza pēkšņā KF militārā kontingenta ierašanās Sīrijā, lai balstītu autoritārā prezidenta Asada režīmu. Karadarbības eskalācija nemazināja uz Eiropu plūstošo bēgļu straumi. Arī visai nosacītais pamiers nebūt nav glābējs. Nav brīnums, ka bēgļu plūsmas caur Eiropas dienvidaustrumiem izsauca neapmierinātību Balkānos un Donavas baseinā.

Krievijā nebūt nav miris savulaik populārais uzskats, Maskava – trešā Roma. Ne jau par Romas republiku iet runa. Cēzaru despotiskais valdīšanas laiks mūsu austrumu kaimiņam daudz tīkamāks. Skaldi un valdi, tā runāja republikas konsuli, arī Cēzari. Tā rīkojas kaimiņvalstī valdošais režīms. Lai atjaunotu savu Trešo Romu ir jāsaskalda ES. Nākamā kārta NATO.

Jautājums, kāpēc V. Orbans neaplūko šo aspektu. Smieklīgi būtu domāt, ka viņš nav neko dzirdējis par apvainojumiem ES vienība šķelšanā. Vai tiešām nav nekādu iespēju ar Briseli radušās problēmas nokārtot civilizētā veidā? Vai tiešām vienīgā izeja ir publiska runa ar visai provokatorisku raksturu?

Atsevišķi runas fragmenti atgādināja konspiroloģijas sludinātāja pamfletu. Ja ir konkrēti fakti par vārda brīvības ierobežošanu, tad jāsauc vārdā iestādes un cilvēki nevis jādod miglaini mājieni. Vai tiešām valstu suverēnās tiesības apcirptas tādā līmenī, ka jāizdara salīdzinājums ar pārvācošanas vai sovetiskās rusifikācijas laikiem?

Var nepakļauties Briseles diktātam bēgļu jautājumā, tanki netiks sūtīti. Taču PSRS mantiniecei, kura īsteno agresiju pret Ukrainu, karoja pret Gruziju ES šķelšana ir ļoti izdevīga. To vajadzētu atcerēties V. Orbana faniem. Pēdējā laikā dramatiski pieaugušas latviski rakstošo prokremlisko komentētāju aktivitātes elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos un portālā draugiem.lv , vārda tiešā nozīmē ņirgājoties par žurnālistu darbu un rakstu saturu. Tos lasot absurda šķiet tēze par vārda brīvības ierobežošanu. Kad Latvijas likumdevēji steidzamības kārtā gribēja precizēt KL normas, lai labāk varētu ierobežot pretvalstiskas darbības sacēlās milzu brēka. Tie, kuri pēdējiem vārdiem gānīja liberālismu, pēkšņi kļuva par dedzīgiem tā aizstāvjiem.

Informatīvais karš turpinās...