Dainis Cipulis: Spānijas brīnums  (54)

Varam vēl pieminēt čīliešu dzejnieku P. Nerudu, protams, arī E. Hemingvejs. Pietiekami, lai pieminētu šo vēstures lappusi. Taču karš nav romantika. Tas ir posts, iznīcība un daudzu cilvēku ciešanas. Karam beidzoties, Spānija gulēja drupās. Likās, to gaida gadiem ilga nīkuļošana un stagnācija. Taču spāņu sabiedrība spēja pārvarēt kara smagās sekas. 20. gadsimta otrā puse iezīmēja savdabīgu Spānijas atdzimšanu un iekļaušanos mūsdienu modernajā Eiropā. Tiešām, Spānijas brīnums savulaik pārsteidza daudzus.

Pilsoņu karš sākās ar daļēji sekmīgu valsts apvērsumu 1936. gada jūlijā, ko īstenoja Spānijas armijas ģenerāļu grupa. Galvenokārt tie, kuri pirms apmēram desmit gadiem bija karojuši Spānijai toreiz piederošajā Marokas daļā. Kauju rūdījums, nosliece uz risku bija to cēloņu vidū, kas lika izšķirties par bīstamo un pretlikumīgo soli sākt puču pret 1936. gada februāra vēlēšanu rezultātā izveidoto Tautas frontes valdību, kurā bija galvenokārt kreisās partijas. Risks attaisnojās – pēc trim gadiem, 1939. gada 1. aprīlī, pilsoņu karš bija beidzies.

Dumpinieki svinēja uzvaru, lai gan aiz muguras bija asiņains karš, kas aizrāva gandrīz pusmiljona spāņu dzīvību, daudzas smagas kaujas, kurām sekoja visa pasaule, izpostītas teritorijas un sagrautas pilsētas. Jau puča sākumā lielākā armijas daļa atbalstīja dumpīgos ģenerāļus, kas arī nosvēra svaru kausus viņiem par labu. Tautas frontes valdībai pirmajās dienās izdevās saglabāt kontroli pār lielāko daļu teritorijas un rūpniecības centriem, taču iniciatīva no paša sākuma bija dumpinieku pusē. Republikas vadībai izdevās izveidot jaunu armiju, izraisīt simpātijas visu Eiropas antifašistisko spēku vidū, taču iniciatīvu karadarbībā pārņemt tā nespēja.

Loģisks jautājums – kāpēc Spānijas armijas labākie virsnieki sāka dumpi pret likumīgo valsts varu? Valdība īstenoja agrāro reformu, to atbalstīja daudzās strādnieku organizācijas pilsētās. Tā enerģiski ķērās pie veco, savu laiku pārdzīvojušo likumu pārskatīšanas. Baznīca tika šķirta no valsts. Taču nebūt ne visiem Spānijā bija pieņemama Tautas frontes valdības darbība.

Kā vienu no dumpja cēloņiem var minēt gaidāmo armijas komandējošā sastāva rindu tīrīšanu, tomēr tas nebūt nebija galvenais. Spāņu sabiedrība bija dziļi sašķelta. Tautas fronte vēlēšanās bija uzvarējusi ar nelielu pārsvaru. Tā bija visai nenoteikts veidojums – no republikāņiem, kas pauda liberālus uzskatus, līdz Spānijas komunistiskajai partijai, kura darbojās ciešā saskaņā ar Maskavu. Komunisti, kuri nebūt nebija ieguvuši lielāko balsu skaitu, izcēlās kā hiperaktīva Tautas frontes partija.

Dosim vārdu vienam no redzamākajiem republikāņu armijas komandieriem, aktīvam komunistam E. Listeram. Viņa memuāri "Mūsu karš" 1971. gadā tika izdoti latviešu valodā, tur vēstīts: "(..) tad aizbraucu uz Padomju Savienību, kur nodzīvoju trīs gadus: no 1932. gada septembra līdz 1935. gada septembrim, kad atkal atgriezos Madridē. Trīs gadi, kurus nodzīvoju Maskavā, bija vienmērīgi sadalīti mācībām Ļeņina skolā un darbam – es strādāju par urbēju metro pirmās kārtas būvdarbos, un mācībām karaskolā."

Nelielais citāts paskaidro, kādus kadrus Spānijas nākotnei gatavoja Spānijas komunistiskā partija un Kominternes vadība Maskavā. Iegaumēsim, E. Listers Maskavā uzturējās no 1932. līdz 1935. gadam. Tas bija industrializācijas laiks, kad ieslodzīto darba armijas cēla rūpniecības gigantus, kur vajadzēja ražot ieročus, lai Sarkanās armijas tanki varētu aiznest pasaules revolūciju "apspiesto" tautu darbaļaudīm. Tas bija "golodomora" laiks, kad tā dēvētās kolektivizācijas laikā bada nāvē gāja bojā miljoni.

To tad arī E. Listers apguva Ļeņina skolā, kā sagrābt varu, kā celt sociālismu "apspiesto" darbaļaužu gaišākas nākotnes vārdā. Retorisks jautājums – vai spāņu tautai būtu klājies labāk, ja komunisti netraucēti turpinātu savu darbību un īstenotu to pašu, ko viņu pieredzējušākie brāļi PSRS? Haoss republikāņu pusē bija liels, un komunisti to izmantoja. Zināmā mērā viņiem par labu nāca ārvalstu iejaukšanās. Jau no puča pirmajām dienām dumpiniekus atbalstīja Portugāle, tūlīt pēc tam Itālijas un Vācijas totalitārie režīmi. Viņi saņēma transporta palīdzību, ievērojamus ieroču sūtījumus, vācu lidotāji kļuva par dumpinieku karaspēka kara aviācijas kodolu.

Pēc neilgas svārstīšanās J. Staļins nolēma atbalstīt republikāņus. Uz Spāniju sāka plūst padomju ieroči. Arī padomnieku pūļi. To vidū bija ne tikai militārie speciālisti. Spānijā savu darbību aktīvi izvērsa NKVD. Svešā valstī viņi pūlējās īstenot tādas pašas represijas kā tolaik PSRS. Viens no mērķiem bija cita komunistiskā partija, kas tāpat ietilpa Tautas frontē. Tikai tā bija trockistu ietekmē, kurus J. Staļins apkaroja visiem spēkiem. Republikāņu slepenais dienests, kas pilnībā atradās komunistu kontrolē, gan atklāti, gan slepeni vajāja tos, kurus uzskatīja par trockistiem. Dzīvību zaudēja arī atsevišķi brīvprātīgie, kuri, vislabāko nodomu vadīti, bija ieradušies Spānijā, lai cīnītos pret fašistiem Internacionālo brigāžu sastāvā. Sašutumā par NKVD rīcību vietējie trockisti kopā ar Spānijā plaši pārstāvētajiem anarhistiem organizēja sacelšanos. Pilsoņu karš pašu republikāņu vidū bija realitāte. To novērsa vienīgi dumpinieku panākumi pilsoņkara frontēs.

Atkal retorisks jautājums – vai Spānijai draudošais staļinisms, kurš zobus parādīja, būdams vēl tālu no visaptverošas varas, būtu labākais risinājums Pireneju pussalas valstij? Situācija, kas veidojās pilsoņu kara laikā, liecināja, ka īsta trešā ceļa iespējas Spānijai nebija – vai nu labēja, vai kreisa totalitāra diktatūra.

Vēsture novirzīja Spāniju pa labējās diktatūras ceļu. Ja diktatūra, tad jābūt arī diktatoram. Iepazīsimies, ģenerālis, vēlāk ģenerālisimuss F. Franko! Ieguvis varu pilsoņkara laikā, noturēja to līdz pat savai nāvei 1975. gadā. Jāatzīst, F. Franko ļoti prasmīgi vadīja Spāniju. No represijām līdz diezgan sekmīgiem mēģinājumiem panākt izlīgumu starp tiem, kuri karoja viens pret otru pilsoņkara laikā, no vispārējas nabadzības līdz saimnieciskam uzplaukumam mūža beigu posmā. F. Franko uzskatāms par konservatīvu un katolicisma garā noskaņotu personību. Viņš bija apveltīts ar asu prātu, viltīgs, prata parādīt lielisku izveicību kritiskās situācijās. Šīs īpašības palīdzēja gūt pirmo diplomātisko panākumu.

Spānija izvairījās no tiešas iesaistīšanās Otrajā pasaules karā bijušo sabiedroto Ā. Hitlera un B. Musolīni pusē. Ā. Hitlers pēc tikšanās ar Spānijas diktatoru esot teicis, ka labāk ļautu sev izraut veselus zobus, lai otrreiz nebūtu jārunā ar F. Franko. Spānija tika cauri ar to, ka tās brīvprātīgo karaspēks, saukts "Zilā divīzija", divus gadus cīnījās austrumu frontē. Spānija deva zināmam skaitam ebreju Francijā un Grieķijā izglābties no holokausta (ja viņi varēja pierādīt savu senču spānisko izcelsmi).

Tas nebija daudz, lai pēc Otrā pasaules kara beigām varētu pierādīt, ka viena no senākajām Eiropas valstīm ir cienīga iekļauties starptautiskajā sabiedrībā kā pilntiesīga locekle. Spānija nokļuva starptautiskajā izolācijā. Vairākas reizes aktualizējās jautājums par F. Franko režīma likumību. Kas zina, kā būtu veidojusies situācija, ja J. Staļins nebūtu sācis Auksto karu, uz ko Rietumiem vajadzēja atbildēt, stiprinot bruņotos spēkus, veidojot karabāzes, kas būtu drošs pretspars PSRS tīkojumiem. Tas zināmā mērā lika pārvērtēt Spānijas lomu.

Drošs partneris, kura antikomunisms šaubas neraisīja, bija vērtīgs atradums tā laika saspringtajā ārpolitiskajā situācijā. Tika noslēgti militārās sadarbības līgumi ar ASV. Tas savukārt pavēra ceļu arī saimnieciskajai sadarbībai. Tā nebūtu iespējama bez īstas brīvā tirgus ekonomikas un F. Franko, kurš necieta liberālismu, tomēr pieļāva, ka valsts saimnieciskajā dzīvē sāk dominēt tā principi. Spānijā sāka ieplūst ārzemju investīcijas. Īsā laikā Spānija no nabadzīgas valsts pārvērtās par attīstītu un dienvidnieciski pievilcīgu zemi. Attīstības tempu ziņā 60. gados tā bija līdere Eiropā, pasaulē atpaliekot tikai no Japānas. Par Spānijas atpazīstamības zīmoliem kļuva futbols un tūrisms. Valstī attīstījās mašīnbūve, pārtikas rūpniecība un kalnrūpniecība. Citā līmenī tika pacelta lauksaimniecība. Spānija kļuva par labklājības valsti.

Neliels citāts no KF TV uzņemtas filmas par F. Franko. Kāds spāņu bērns, pilsoņkara laikā guvis patvērumu bērnunamā PSRS (tādu bija apmēram 3000), pēc gadiem trīsdesmit pabijis dzimtenē, ir satriekts: "viņi tur, Spānijā, kā komunismu uzcēluši. Brālis, kuram nav nekādas izglītības, viņam ir lielisks dzīvoklis, sievai automašīna, dēlam automašīna, pašam automašīna. Kamēr es nebiju bijis Spānijā, domāju, ka Franko nelietis, tas skaidrs. Kad es pabiju tur un redzēju, kā viņi dzīvo... lai dzīvo Franko!" (https://www.youtube.com/watch?v=YnPvsCb0u5s).

Neliels, bet spēcīgs kompliments liberālismam, ko daudzi mūsdienu Latvijā apber lāstiem, dzīvojot nostalģijā pēc labajiem "krievu laikiem". Šeit lietderīgi būtu piebilst, ka runa ir par 60. gadiem, kad PSRS notika slavenais bada dumpis Novočerkaskā. Tas gan nebija vienīgais, kur tad vēl minikoncentrācijas nometnes, ko dēvēja par komunālajiem dzīvokļiem. Par automašīnām nerunāsim, ierindas padomju cilvēkam savs auto bija nesasniedzams sapnis.

Spānijai, samaksājot dārgu cenu, izdevās izvairīties no padomju tipa komunisma. Pēc F. Franko nāves valstī tika atjaunota demokrātija. Par tās garantu kļuva F. Franko pēctecis, karalis Huans Karloss I, liberālu uzskatu cilvēks, kura iniciatīvas palīdzēja Spānijai kļūt par īstu demokrātiju un izvairīties no jaunām politiskām kataklizmām. Spānija kļuva par NATO un ES dalībvalsti. Nebūtu slikti, ja Spānijas pieredzi pārejai no autoritāras sabiedrības uz demokrātiju izmantotu arī mūsu politiķi. Domāju, nav noslēpjams fakts, ka ir Latvijā līdzpilsoņi, kuri ar skumjām atceras svešas un diktatoriskas varas laikus. Mūsu valsts piespiedu kārtā gāja to ceļu, no kura Spāniju novirzīja pilsoņkarš un F. Franko diktatūra. Spānija izvēlējās citu ceļu, kas izrādījās pareizais un pēc ilgāka laika to ieveda civilizētu tautu saimē.