Šajās vēlēšanās kārtējo reizi tika uzskatāmi pierādīts, ka valsts politiskās varas kontrolpakete pieder latviešu tautai – kā 1993. gadā izteicās tobrīd uzlecošā politiskā zvaigzne Andrejs Panteļējevs no "Latvijas ceļa". Ņemot vērā pirms vēlēšanām plaši izplatīto latviešu pašapniecināšanos ("esam minoritāte savā zemē, mūsu valoda tiek izspiesta, krievi mūs pārmākuši utt.") un citu vaimanoloģiju, kā arī bažas par "pareizo" vēlētāju pārmērīgu aizplūšanu uz Rietumeiropu darba meklējumos, šoreiz šis fakts izsauca etnisku eiforiju politiķos un vēlētājos: "ienaidnieks" bija novinnēts ar vairāk nekiā pārliecinošu rezultātu: 71:29 (vai 63:37, atkarībā no jūsmotāja attieksmes pret "Par labu Latviju"). Vēl vairāk – izdevīgais spēku samērs ļāva "Vienotībai" kopā ar Zaļo un zemnieku savienību nedalīties varā ar abu konkurentu Nacionālo apvienību un cerēt uz tās drīzu iznīkšanu.
Tāpēc kārtējo reizi valdības veidošanā bija iespējams "minoritāros akcionārus" jeb nelatviskā un "nepietiekami latviskā" elektorāta parlamentāros pārstāvjus atstāt stāvam pie ratiem. Tiesa, agrāk tas notika kaut kā pilnīgi pašsaprotami, bez jebkādām diskusijām, jo tad uzmanības fokusā bija pašu latvisko partiju savstarpējo rēķinu nokārtošana. Parlamenta partejiskajam spektram tik būtiski sarūkot, tas vairs nebija iespējams, un šoreiz "Saskaņas centram" kurvītis tika iedots tieši, demonstratīvi un pat triumfējoši – vienlaikus arī vairākiem "Vienotības" politiķiem pilnīgi skaidri apzinoties visus atraidījuma radītos riskus. Galu galā, pirmo reizi Latvijas vēsturē Saeimā ir pārstāvētas tik lielas interešu grupas, bet no visām tieši SC balstošā ir vismonolītākā, vieglāk mobilizējamā protestiem un, protams, visaizkaitinātākā. (Te būtisks ir jautājums, vai pati apvienība nav "tīģera apseglotājs" un spētu vajadzības brīdī valdīt savus piekritējus? Vai Nils Ušakovs, Jānis Urbanovičs vai Boriss Cilevičs arī neriskē nokļūt tādā pašā kļūmīgā stāvoklī kā Aigars Štokenbergs 2009. gada 13. janvārī?) Ja valdībai ir jāīsteno nežēlīga finanšu, ekonomiskā un sociālā politika, nav prāta darbs atstāt "krievus" opozīcijā, kur tie, palikuši ar tīrām rokām varēs omulīgi kritizēt valsts varu un paplašināt savu atbalstītāju loku uz vīlušos latviešu pilsoņu rēķina. Domāju, ka ne tikai Artis Pabriks, kurš par to runā joprojām, bet arī citi valdošie politiķi to apjēdz skaidrāk par mani, nožēlo un ir gatavi avārijas situācijai.
Taču valdība etnomandātu aritmētikai bija acīmredzami nolemta jau kopš 2./3. oktobra nakts. Jo tuvāk nāca vēlēšanu diena, jo vairāk "Vienotības" retorikā solījumus glābt mūs no ekonomiskā posta aizstāja baidīšana ar "krievu briesmām". Visticamāk, šī brutālā recepte palīdzēja piesaistīt neizlēmīgos vēlētājus un nodrošināt trejpartiju apvienībai pārliecinošu uzvaru vēlēšanās, automātisku Dombrovska aicināšanu veidot valdību un pārējo Saeimas partiju (vismaz ārēju) samierināšanos ar savu otršķirību vai treššķirību. Taču diemžēl koalīcijas veidošanas manevru iespējas tādejādi saruka un izzuda: kā gan pašradīto ienaidnieku vairs var aicināt par sabiedroto? Vēl vairāk, uzvaras eiforijā politiskajā uzvedībā sākas demonstratīva etniska ignorance, jo redziet, "latvieši atkal ir kungi savā zemē", un šī bramanība atspoguļojās gan krietnā daļā sabiedrības, gan medijos. Visas pirmvēlēšanu bažas par Latvijas nācijas neesamību, par latvietības noplicināšanos, par integrācijas izgāšanos, par nelatvisko pilsoņu nelojalitāti, par dažādajām informatīvajām telpām ir atmestas – štrunts par bitēm, mēs te esam vara un būsim! Visas problēmas likvidēsim ar vairākuma balsojumu...
Taču pirms izšķirošajām kaujām par Saeimas līdera pozīcijām, kad Sandra Kalniete un citi politiķi sāka biedēt tautu ar to, ka Rīgas baznīcu torņos tūlīt pat satups divgalvju ērgļi un Latvijai gals klāt, "Vienotība" bija piesaistījusi sev lielu skaitu atbalstītāju, solot saprātīgu saimniecisku politiku, ekonomikas atveseļošanu un cerības uz pārticību. Iespējams, vismaz pusi vai pat vairāk mandātu trejpartijām nodrošināja tieši uzticēšanās labklājības solījumiem, un tieši šīs cerības tagad tiek pieviltas ar grāmatvediskā vienaldzībā veiktu fiskālā sloga palielināšanu. Lielai daļai līdzšinējo "Vienotības" atbalstītāju šo vilšanos diez vai kompensē gandarījums "Vienalga, kāds mums ārlietu ministrs, galvenais, ka nav žīds!" Kaut pieņemu, ka daļai tās elektorāta tas šķiet būtiski – vismaz tagad.
Man negribētos ticēt, ka "Vienotības" politiķos būs iecementējusies pārliecība, ka arī turpmāk tiem būs garantēti panākumi, pielietojot vēlētāju sabaidīšanu. Šajā sakarā jau pietiekami daiļrunīgi izteicās Žans de Lafontēns savā fabulā par ganu zēnu, kam patika klaigāt, ka "vilks aitās". Galu galā, šis "superierocis" tika pielietots 2003. gada tautas nobalsošanā par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā – bailīgie, neinformētie un neko zināt negribošie latvieši, kuru prātiem racionāli argumenti bija kā pīlei ūdens, tika vienkārši sabaidīti par to nobalsot, jo aiz stūra "jau rūc krievu lācis". Rezultātā mēs esam viseiroskeptiskākā dalībvalsts, kas vienlaikus gan apraud "zudušo neatkarību", gan vaimanā, ka mums pārāk maz ticis no Briseles naudas lādes. Vai tikai Sandrai Kalnietei un Pilsoniskai savienībai nenāksies piedzīvot, ka viņiem "piederošais" elektorāts pēc pāris "konsolidētiem" gadiem sāk masveidā interesēties, piemēram, par lozungu "Būs divvalodība – būs 300 latu pensijas!", pat īsti nepainteresējoties, kāds varētu būt lata kurss attiecībā kaut vai pret rubli?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
