Jebkuram sarežģītam jautājumam vienmēr atradīsies, kā teikts Mērfija likumos, īsa, skaidra un izsmeļoša atbilde – tik vien tāds sīkums, ka nepatiesa. Okupācija – tas ir, mūsuprāt, vienkāršs, visaptverošs un arī (droši vien galvenais) nācijas traumēto pašapziņu saudzējošs skaidrojums tam, kādēļ Latvija 1940. gada vasarā zaudēja neatkarību un tika padarīta par PSRS sastāvdaļu. Mūsuprāt, tas atbild uz it visiem jautājumiem, kas rodas, iepazīstot Baigo gadu tuvplānā.
Tāpēc Latvijas nācija uzskata, ka okupācija tai vienkārši "pienākas", un punkts! Mēs pastāvam uz suverēnām tiesībām veidot Latvijas vēsturi tādu, kāda mums šķiet parocīgāka, iekapsulējot demagoģijas apvalkā savu vēsturisko traumu. Kārtīgam patriotam nevajag interesēties, piemēram, par to, kāpēc toreiz šāds statuss netika "nopelnīts" – ja ne karojot, tad vismaz valsts varai publiski pretojoties sovjetizācijai.
Ticības apliecinājums "valstī iebruka padomju armija un pievienoja to PSRS" – ir nepatiess (nu labi, neprecīzs) un pavisam viegli apgāžams gan ar faktiem, gan ar juridisku terminoloģiju. Tā ir viegla lieta – dažiem patriotiskiem vēsturniekiem sanākt kopā un izķidāt pārmēru pašpārliecināto ģeogrāfu Juri Paideru. Krietni slidenāka viņiem izvērstos cīkstēšanās kaut vai vēl nesen Rīgā "gastrolējušo" Modestu Koļerovu, KF 1. klases īsteno valsts padomnieku (pat neraugoties uz to, ka viņš preses konferencē šķita Krievijas impērijas neapturamā sabrukuma nospiests).
It īpaši, ja viņa tēze, ka "ar slepeno un atklāto vienošanos palīdzību, pakāpeniski un uz likuma pamata viņi paši [Baltijas valstu līderi] atdeva padomju varai kontroli pār savām aizsardzības struktūrām, cerot uz personīgajām subsīdijām padomju izmeklēšanas dienestos un sociālajām garantijām" (Telegraf, 12. jūnijs), nelāgā kārtā tiktu pamatota ar padomju arhīvu dokumentiem.
Ne velti ik pa laikam saceļas nelieli skandāliņi, kad viens otrs latvju jurists sirdsšķīsti atzīst: balstoties uz profesionālajām zināšanām, viņš nespēj atzīt toreiz notikušo par okupāciju, jo tas neiekļaujas starptautiskajās tiesībās noteiktajos formulējumos. Ar nācijas un politiskās elites nostāju "gribam, lai mēs būtu bijuši okupēti" vien nepietiek. Okupācija ir citas valsts sagrābšana ar bruņotu spēku un savas pārvaldības ieviešana tajā – saskaņā ar 1907. gada Hāgas konvencijas 42. pantu, teritorija ir okupēta, kad tā ir pakļauta naidīgas armijas faktiskai pārvaldei. Klasisks un vispārzināms piemērs tam ir Vācija pēc 2. Pasaules kara, kad sabiedroto spēku komandantūras kontrolēja iekaroto teritoriju iedzīvotāju ikdienu.
Ziniet, nesen lasīju kādā glancētā Maskavas žurnālā "glamūrpolitiķes" Ksenijas Sobčakas patiesi izcili uzrakstītās atmiņas par vecvecākiem, kuri iepazinušies pēckara Vācijā. Vectēvs bijis nelielas pilsētiņas kara komandants, pie kura gājušas padomju karavīru piesmietās vai piegulētās vācu sievietes, lai saņemtu atļauju veikt abortu. Viņš atļaujas izsniedzis, tādējādi vienlaikus pārkāpjot toreizējos padomju un nacistu likumus (daļa no tiem joprojām bija spēkā).
Lieki runāt par to, ka 1940. gada vasarā nebija ne formāla kara pieteikuma, ne reālas karadarbības, ne arī, protams, sagrābtās Latvijas militārās pārvaldes ar padomju kara komandantu izdotām atļaujām pārtraukt nevēlamu grūtniecību, nokrāsot dievnama jumtu vai sarīkot zaļumballi. Padomju režīms un tā "piektā kolonna" – ne tikai vietēji komunisti, arī krietna daļa "sabiedrības krējuma" – rīkojās veikli un nekaunīgi, izspēlējot savu Baltijas valstu "demokrātisko revolūciju" scenāriju.
Trīs nācijas šajā teātrī vispirms pasīvi nolūkojās, bet pēc tam iesaistījās kā statisti, padevīgi dodoties pie vēlēšanu urnām. Cik zinu, nopietnākās militārās iejaukšanās pazīmes bija vien padomju kareivju apsardzes izvietošana pie Lietuvas varas iestāžu ēkām (kas, protams, tika skaidrots kā "aizsardzība pret tautas dusmām") un bruņotu padomju matrožu klātbūtne Igaunijas "tautas parlamenta" sēdē, kurā "tika nobalsots" par iestāšanos PSRS (kas, protams, tika skaidrots ar vajadzību aizstāvēt "tautas gribu no fašistu draudiem"). Ak, jā, 1940. gada 21. jūnijā Tallinā izvietotā sakaru bataljona vīri, atšķirībā no visas pārējās igauņu armijas, atteicās atbruņoties un vairākas stundas cīnījās pret padomju karavīriem un komunistu kaujiniekiem, līdz padevās pārspēkam.
Mūsu apsēstību ar okupāciju es varu izskaidrot vien ar pavisam nelāgu analoģiju, uz ko mani pavedināja iepriekšminētais stāsts par Sobčakas vectēvu: nereti, kaut fakti un liecības liecina par pretējo, seksuālās varmācības upuris turpina spītīgi uzstāt, ka izvarotājs uzbrucis pēkšņi, lietojis brutālu spēku, nedodot ne mazāko iespēju pretoties – piebrauca mašīna, ierāva mani iekšā, piekāva (sazāļoja, nohipnotizēja utt.), aizveda uz mežu... Nesmalkjūtīgi atgādinājumi par to, ka patiesībā upuris sākumā azartiski koķetējis ar varmāku un ļāvis izmaksāt sev kādu kokteili, turklāt arī automašīnā kāpis ne sists, ne stumts, var viņu novest līdz pat histērijai.
Kad ir jādzīvo ar pretīgām atmiņām par pārciesto, ik dienu jāskatās uz saviem zilumiem un nobrāzumiem, jāatklāj grūtniecība vai/un seksuāli transmisīvās slimības, tad viss, kas fiziski un garīgi salauztajai būtnei paliek sevis attaisnošanai, ir uzkurbulēta ticība tam, ka "neviens nedrīkst mani vainot tajā, kas ar mani notika, jo varmāka uzbruka pēkšņi, piekāva utt..." Ticība, kas, cenšoties izspiest kaunu un patiesās atmiņas, var novest ārprātā.
Tieši tāpat mēs, Latvijas tauta, cenšamies ar "okupācijas fakta" konstruēšanu izdeldēt sevī apjautu, ka mūsu senči – vispirms jau viņu vadoņi un bajāri, gaišākie prāti un lielākie talanti – ir naivi ielaidušies flirtā ar Staļinu. Jo tas ir tik pretīgi: apjēgt, ka nācija ļāvās pavesties un tika piesmieta (turklāt atkārtoti piedzīvojot šo "procesu" vācu okupācijas laikā). Nē, tad jau labāk ticēt tam, ka padomju armija 17. jūnijā nodevīgi nogāzās pār mums kā pērkons no skaidrām debesīm; ka visi kolaboranti bija rūdīti padomju aģenti un algotņi; ka katram latvietim tolaik pie galvas bija komisāra pielikts nagans – gan Ulmanim, kurš padevīgi līdzdarbojās neatkarības noārdīšanā, gan ikvienam par "Tautas Saeimu" nobalsojušajam.
Ja mēs tam visam svēti ticam, tad nav arī jālauza galva ar visādām nelāgām domām par to, kāpēc daudziem Latvijas virsniekiem vai ierēdņiem dzīves aprāvās Centrālcietumā un padomju lēģeros, bet valsts pīlāri Jānis Balodis un Vilhelms Munters* tika cauri čekas dzirnavām relatīvi neskarti. Mjā, "okupācijas faktam" un "Credo quia absurdum" reizēm ir savas priekšrocības...
Taču ja mēs atceramies gauži seksuālās tvīksmes skurbuli, kas tautā valdīja "maijpuķīšu revolūcijas"/"oligarhu kapusvētku" brīdi, tad diemžēl nākas aizdomāties, kā 1940. gada jūnijā līdzīgu stulbas jūsmas uzbangojumu piedzīvoja visi tie ļaudis, kurus 15. maija režīms bija represējis, atstūmis vai gluži vienkārši pievīlis. "Urrā, beidzot Ulmanis ar savu aizsargu bandu ir patriekts!" Kur nu vēl vispārējs atvieglojums: nu Melnā bruņinieka pēcteči noteikti vairs neatgriezīsies mūsu Dievzemītē, jo Trešais reihs līdz ar Mēmeles (Klaipēdas) pārņemšanu bija pietuvojies bīstami tuvu Latvijai.
Vēlme "būt bezvainīgi okupētiem" ir bīstama apmātība, jo nemācoties no vēstures, noliedzot to un aizstājot ar politiski veidotu "faktu", mēs esam nolemti riskam pieļaut agrākās kļūdas. Tāpēc mūsu tagadējā vara un "labākās famīlijas" tā arī neko nav mācījušās no pirmskara vēstures un jo īpaši no valsts sabrukuma – tā pati apmātība ar savu iedomāto izredzētību, "kungu un kalpu" spēles, klaji demonstratīvs šķiriskums un budzisms, patiesas nacionālās solidaritātes neesamība.
"Nācijas un tās varas 1940. gada vasaras bezvainība" ir destruktīvs nacionālais mīts – Latvijas intelektuāļiem, ja vien mums tādi tiešām vēl ir, būtu pilsonisks pienākums to izārdīt, pirms tas izārda Latvijas tautu. Ikvienai nācijai pienāk neizbēgams brīdis, kad tai nākas pārvērtēt savu pagātni, lai veidotu izcilu nākotni – vai izvēlēties pašapmierinātu veģetēšanu, glaimojot sev ar atmiņām un "atmiņām" par dižo senatni. Rakstos ir teikts: "Patiesība darīs jūs brīvus" (Jņ. 8:32). Lai cik rūgta un derdzīga tā reizēm nebūtu, patiesība dara mūs stiprākus un skaidrākus.
"Bezvainīgā okupācijas" sindroms ir mūsu, latviešu, dziļi iekšēja padarīšana. Citiem te nevajadzētu grābstīties. Kā par nelaimi, šajā jezgā ir arī ieinteresētā "otrā puse", jo daži Maskavas ļaudis sirdsšķīsti satraucas, vai baltieši "ar Vašingtonas agresīvā NATO bloka palīdzību" tiešām nepiespiež Krieviju kā PSRS mantinieci maksāt kompensāciju par savu sovjetizāciju – tad rindā pie kases stāsies pārējās bijušās "brālīgās republikas", bet liela daļa Latvijas jaunpilsoņu un nepilsoņu tic, ka "okupācijas atzīšana" varētu beigties ar rīkojumiem viņiem pamest valsti. Šie cilvēki diez vai spēj iedomāties, ka baltiešu uzstājību varētu kurbulēt freidiska vēlme no savas apziņas izspiest atmiņas par nelāgu "seksuālo pieredzi" ar onkuli Džo. Paši sev mēs radījām himēru, paši ar to saldkaisli mokāmies, cerot uztiept visai pasaulei – un paši ar to (ne)varam tikt galā.
Diemžēl rodas iespaids, ka mēs jau pārāk sapinušies puspatiesībās un noklusējumos, lai spētu nopietni revidēt savu vēstures redzējumu – ir paniskas bailes, ka, novācot šīs kroplās stutes, nācijas pašapziņa varētu sabrukt. Tāpēc man vienīgi atliek naivi cerēt, ka turpmākie "okupācijas fakta" propagandēšanas centieni tomēr nedeģenerēsies līdz pilnīgam absurdam. Piemēram, līdz Kannu kinofestivālam uztieptai "trash" žanra filmai, kas piebāztas ar mongoloīdu padomju karavīru asiņainajiem durkļiem, dēmoniskām "žīdu čekistēm" augstpapēžu stulmeņos un moku kambara sienai pievažotiem latvju patriotiem, kuri dzied "Lai līgo lepna dziesma"... (Uzrakstīju un sabijos – ja nu esmu devis Andrejam Ēķim ierosmi jaunam nacionālam grāvējam?)
*Kur vēl dažā vēstures grāmatā izlasāmā zemsvītras piezīme, ka Muntera laulene it kā esot piefiksēta Rīgā iepērkamies ar tādām dolāru naudaszīmēm, kādas saviem aģentiem izsniedzis padomju izlūkdienests!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
