Par iespēju apstrīdēt Valsts prezidenta rīkojumu nr. 2 operatīvi izteicās zvērinātas advokātes Vita Liberte un Iveta Zelča 1. jūnija laikrakstā "Diena"*. Joprojām atceroties jūtu mulsumu un nolemtību, kādā Latvijas sabiedrība, sabiedēta ar "lāci, kas jau snaikstās austrumos", devās pie urnām, "lai izglābusies no vienas Savienības, atdotos citai", es atļaušos apgalvot, ka prasmīgi polittehnologi spētu arī tik īsā laikā mainīt sabiedrības noskaņojuma polaritāti. Cilvēki vēlas iegūt to, kā viņiem nav - taču stiprākas ir bailes nezaudēt esošo. It īpaši, ja pilsoņi apjauš, uz cik trausliem pamatiem balstās viņu labklājība un cerības uz labāku rītdienu.
Tomēr šāds pieņēmums paliks vien manis tukša teoretizēšana, jo partiju apvienības, kas varētu nostrādāt tik komplicētu triku ar sabiedrisko domu, - "Saskaņas centrs" un zaļzemnieki - nav ieinteresētas 10. Saeimas saglabāšanā. To nevajag arī Nacionālajai apvienībai. Jauna vēlēšanu kampaņa politiķiem noteikti šķiet izdevīgāka, tās tehnologijas - ierastākas un drošākas. Šiem trim spēkiem atbalstītāji joprojām ir gan lojāli, gan motivēti iet balsot. Visiem trim ir cerības nokost kumosu "Vienotības" pīrāgam. Tāpat SC var dabūt sev vēlētājus, kuri oktobrī "izniekoja balsis par bitēm", un daļu no Aināra Šlesera piekritējiem. Šajās vēlēšanās kreisie varētu beidzot tikt pie "pirmās rokas" valdības veidošanā. (Protams, latviskās partijas, ja tikai gribēs, var viņus iznerrot, ātri sabloķējoties koalīcijā.) ZZS, īpaši tad, ja Aivaram Lembergam nāksies iekļauties deputātu sarakstā, pievilinās "oranžo" vēlētājus.
Divi politiskie spēki, kam ārkārtas vēlēšanas neko labu nesola, savukārt ir par vāju, lai spētu sargāt 10. Saeimas pilnvaras. "Par labu Latviju" politiķi lolo ilūzijas, ka viss nokārtosies, ja tie atkal startēs paši zem saviem LPP/LC vai Tautas partijas karogiem. Savukārt valdošās trejpartijas atrodas pavisam nelāgā situācijā. Vēl nelāgākā nekā dāma, pēkšņi uzzinot, ka teātra izrāde, kurai viņa tik cītīgi pošas, notiks nevis pulksten sešos vakarā, bet sešpadsmitos nulle nulle - un nabadzīte pusplika, ar ruļļiem matos, nenožuvušu nagu laku un "neuzzīmētu seju" vairs nezina, ko ķert, ko grābt. Reitings krities, partneros un konkurentos respekts zudis, premjers kopā ar "vislabāko ministri" un Arta Kampara deklarāciju radījis sabiedrībā vilšanos, iekšējo un starppartiju attiecību asumi laužas uz āru. Viss tas būtu ar laiku pārvarams, bet nu vairs nekā... Šobrīd saprātīgus manevrus traucē Zatlera piesmietās "Vienotības" pēkšņais izbīlis rokrokā ar naivo cerību, ka špicbuks nokaunēsies un stāsies "likumīgā laulībā".
Pilnībā piekrītu ciniskajiem apgalvojumiem, ka "oligarhu kapusvētku" un citu līdzīgu akciju rīkotāji patiesībā lej ūdeni uz Lemberga & ZZS dzirnavām un baro pat (AŠ)² cerības. Modernizētā "bluķa vilkšana un sadedzināšana" ir īstas politiskās cīņas imitācija, kas dalībniekiem sniedz rīcības ilūziju, emocionālu izlādi un maldīgu gandarījumu. Publikai patīk piedāvājumi racionālu rīcību aizstāt ar rituāliem, jo tie prasa maz laika, spēku, līdzekļu un praktiski nekādu intelektuālo piepūli. Re, cik mēs braši sanācām kopā, padziedājām un paklaigājām - oligarhi kā likts nokaunēsies, nolīdīs kaktiņā un baidīsies degunu laukā bāzt...
Jo histēriski eiforiskāks ir rīkojuma nr. 2 uzjundītās sabiedrības noskaņojums, jo ātrāk tas izplēnēs emocionālās paģirās. Jo bramanīgāka ir "revolucionāru" uzvedība, jo sakāpinātākas ir prasības ("Neviens 10. Saeimas deputāts nedrīkst kandidēt!"), jo skaidrāk ir redzams "revolūcijas" vārgums, aprobežotība un prastums. "Tvitterarmijas karavadoņi" infantili lepojās ar, iedomājies tik, trijiem simtiem cilvēku, kas pulcējās pie Rīgas pils sveikt "Saeimas patriecēju", un kašķējās ar vislatvieti Imantu Parādnieku, kurš arī pretendē uz savu tiesu no šādiem "slavas lauriem". Domāju, ka Inese Voika 2. jūnijā pie Saeimas nama tikai "ievilka ķeksīti", nevis tiešām cerēja, ka ievēlētais Valsts prezidents sabīsies no dažiem desmitiem "klaķieru", pilnīgi nožēlojamiem to uzkurbulētajā agresivitātē. Kā var gaidīt kaut ko tādu no cilvēka, kurš pats kā L(PS)R Augstākās padomes deputāts ir piedalījies - un sveikts - grandiozajās 1990. gada manifestācijās? Tajā brīdī izskatījas, ka Andris Bērziņš drīzāk ķer kaifu (atšķirībā no apsardzes) no šīs "tikšanās ar tautu" - lai taču nabaga cilvēciņi izbļaustās viņam sejā, bet pēc tam neviens nevarēs teikt, ka valsts galva būtu no tiem novērsies vai mucis.
"Maijpuķīšu revolūcija" ir liekulības tirgus, kurā valda izlikšanās, meli un pašapmāns. "Gaišie spēki", ieskaitot trejpartijas, ir nespējīgi nopietnai un ilgai politiskajai cīņai. Pasīvs, pļāpīgs un viegli gaistošs ir "tautas atbalsts". Nožēlojams ir pēkšņi pielūgtais līderis, kuram piemīt tikpat daudz drosmes un dumpinieciskuma, cik no kartona izgrieztai Lāčplēša figūrai. Pārāk stiprs ir pretinieks, pret kuru "oligarhu apkarotāji" braši vicina koka zobentiņus. Aiz viņa ir desmitiem un simtiem tūkstošu tautiešu, kuri tic, ka Lembergs tiem nobruģēs ceļu uz gaišāku nākotni. Ko šai vēlētāju armijai zaltleristi var likt pretī? Naivu ticību, ka tiešām "Imanta nevaid miris" un no Zilākalna sirmos zirgos izjās teiksmu karadraudze: visi jauni un spodri, ārzemēs studējuši, nesasmērētām biogrāfijām - pat oktobrēnos nepabijuši, apauti "ne pašās lētākajās kurpēs" - kā mīļi izteicās Roberts Ķīlis** 11. jūnija "SestDienā". (Es ieteiktu profesoram nepārvērēt jaunatnes nonkonformismu un paanalizēt, cik daudzi divdesmit- un trīsdesmitgadnieki būs tikuši pie "kurpēm", pilnībā pieņemot spēles noteikumus, kas valda Latvijas biznesā, birokrātijā un politikā.)
Jūsmu baro ilūzija par ātra un viegla politiska apvērsuma iespējamību, par to, ka "oligarhi" ir tik vāji, ka sabirzīs praulos no viena "tautas mīlētā" Zatlera grūdiena. Tāpēc tas, ko mēs redzam kopš 28. maija, ir pilnīgi nesmieklīga parodija par "krāsaino revolūciju" tehnoloģijām valsts varas sagrābšanai. Serbijā, kur pret senilo nacionālistu varu ielās kolorīti protestēja jauniešu kustība "Otpor!", bija stipra demokrātiska kustība, kas spēja pārņemt un īstenot varu. Tik stipra, ka to nenovājināja pat kustības līdera un valsts premjera Zorana Džinžiča varmācīgā nāve. Šeit ir tikai pašapmāns. Zatlerfani trakoti grib uzvarēt, bet negrib cīnīties. Tas ir par grūtu, par ilgu, par apnicīgu, par dārgu. Tāpēc šie ļaudis cer uz vēl amatā esošo Valsts prezidentu - cel tu, mēs stenēsim! Ja tagad viņam neiznāks līdz galam uzveikt naidniekus, tad pats partiju dibinās, pats vēlēšanās uzvarēs, pats jauno valdību veidos, bet "revolucionāri", tvitera pulcēti, stāvēs malā un urravos...
Lielai daļai jūsmotāju un šampanieša paukšķinātāju jau šķiet, ka Zatlers visu ir padarījis. Tie varbūt pat līdz referenduma urnai neaizies, bet pēc tam būs šokēti, redzot rudenī 11. Saeimā sēžam "vecos vēžus vecajās kulītēs". Turklāt pēc 8. jūlija līderim "nobirs zeltījums", kā bezdarbnieks viņš tautas acīs "nez kāpēc" pēkšņi izskatīsies krietni blāvāk. Jau tagad dzird tās pašas respektablās mutītes, kas vēl nesen aizgūtnēm slavēja Zatleru kā skaistāko un krietnāko, kas izaudzis Latvijas zemē, vēl dedzīgāk jūsmojam par Saeimas gudro izvēli 2. jūnijā. Tāpēc drīz vien "Saeimas patriecējs" riskē dzirdēt no lielas pilsoņu daļas pateicību apmēram šādā stilā: "Mēs 10. Saeimā savēlējām lemberģiešus un pēc tam jutāmies neērti. Tikai pateicoties jums, Zatlerkungs, mums ir iespēja kļūdu labot. Tagad mēs ievēlēt pašu Lembergu!"
---------
* Publikācijas teksts atrodams
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
