Foto: Publicitātes foto
Interesanti, cik daudz dūšas ir jāsaņem sabiedrības cienītiem (vai par tādiem turētiem) cilvēkiem, kuri cenšas mūs visus pārliecināt, ka Valdis Zatlers četros gados ir diži audzis kā valsts darbinieks un ka vispār labāku kandidātu nemaz neatrast. Lai publiski gvelztu tādus niekus, cilvēkam ir jābūt vai nu klīniski drosmīgam, vai arī klīniski pārliecinātam par uzrunātās publikas lētticību un atmiņas īsumu. Apjukušas auditorijas klusuciešana tiek atzīta par piekrišanu, un tā mediju telpā izplešas "sabiedrības viedoklis", kas uzstājīgi iztēlo sevi par dominējošo un neapstrīdamo.

Protams, diez vai mēs varam no Zatlera slavinātājiem sagaidīt atzīšanos, ka dažus no viņiem, iespējams, sakūdīja ar Rīgas pili vai ar valdības namu tiešāk vai netiešāk saistīti ļaudis. (Vai tad arī kāds atzīs, ka 12. aprīļa "pateicības demonstrācija" ar siera došanu premjeram ir topošās piena pārstrādes rūpnīcas veidotāju PR akcija?) Gluži tāpat nevienam negribas ieslīgt publiskos skaidrojumos par to, ka sūros laikos biedējoša ir jebkura nenoteiktība un jebkura pārmaiņu iespēja, tāpēc lai vismaz kaut kas valstī kādu laiku paliek pa vecam. Kas zina, cita kandidāta ievēlēšana izraisīs koalīcijas krišanu kā 1999. gadā, un ja vēl jaunais Rīgas pils iemītnieks – ak, šausmas! – aicina Jāni Urbanoviču veidot valdību...

Tiklab starp bijušajiem, kā tagadējiem Saeimas deputātiem, ministriem un diplomātiem ir atrodami desmitiem nepastrīdami piemērotāku kandidātu. Jūs tiešām ticat, ka, piemēram, integrēšanas eksministrs Nils Muižnieks nav cienīgs dižajam Zatleram pat kurpes aizšņorēt? Vai Andris Teikmanis, atmodas gadu Rīgas pilsētas galva un ilggadējs diplomāts? Ilma Čepāne vai Karina Pētersone? Vienalga, vai šie un citi cilvēki ir ievēlami, vai paši vēlas šo amatu ieņemt. Pietiek sabiedrībai viņus atcerēties, lai saprastu, cik stulba ir padevīgā blēšana, ka "labāka nav".

Iespējams, arī tas, ka Igaunijā par valsts galvām izvēlas pieredzējušus politiķus (pat neskatoties uz vilšanos, ko radīja Arnolda Rītela prezidentūra), nevis vervē kandidātos "zaļus gurķus", var izskaidrot, kāpēc skaužam ziemeļu kaimiņus. Saeimai nebūtu problēmas atrast izcilu Valsts prezidentu, ja vien diskusija par iespējamiem kandidātiem fokusētos uz svarīgāko – viņu prasmi un spēju veikt amata pienākumus (caurskatīt likumus, apžēlot noziedzniekus vai atlaist Saeimu), nevis atkal izvirstu infantilajos Laimes Lāča, Baltā Tēva vai Zemes Saimnieka reinkarnācijas meklējumos. Vispareizākais veids, kā varam atrast nācijas līderi, ir nemeklēt to tik izmisīgi. Mēs patlaban aizrautīgi spriedelējam, cik ideālam, cēlam un visas asaras noslaucīt spējīgam jābūt Valsts prezidentam – zinot, ka kulstām tukšus salmus, jo patiesībā Latvijas sabiedrība ātri vien pieņems praktiski jebkuru Saeimas izvēlētu figūru un klanīsies tai, ja vien šī persona samērā labi izskatīsies televizora ekrānā, pratīs nesāt fraku vai vakarkleitu un, kas īpaši svarīgi, būs pietiekami latviska – tieši tāpat, kā mēs četros gados pieradām pie "zoodārzā atrastā truša".

Ir vienalga, cik ļoti Zatlers progresēja savas prezidentūras laikā, jo savu un sievas dīvaino biznesu dēļ viņš bija absolūti nepiemērots augstā amata kandidāts jau 2007. gadā. Pieļauju, ka izcilam ķirurgam, kurš dzīvo profesionālā "akvārijā", vienmēr padoto un pacientu bijības ielenkts, ir piedodami nesaprast, ka "aplokšņu" problēmu viņš nevar atrisināt, vienkārši solot samaksāt nodokli par pacientu pienesumiem. Taču ne valsts augstākajai amatpersonai! Atcerēsimies, ka Zalters nokļūšana Rīgas pilī ir viena politiska spēka kaprīze. Pilnīgi iespējams, pat viena cilvēka – Tautas partijas radītāja un tobrīd neformālā līdera – kaprīze. Ej nu zini, ko īsti domāja Andris Šķēle, jūsmojot par Zatleram piemītošo "patīkamo naivumu" ("Latvijas Avīze", 2007. gada 17. jūlijs). Varbūt cerēja, ka atradis pietiekami lielu kretīnu? Tas vien, ka prezidents "paņēma un uzmeta" savus tronī sēdinātājus, nav absolūta indulgence.

Zatlers ir "trekno gadu" politisko tikumu suvenīrs. "Vienotībai" patiesībā viņu vajadzētu aizdabūt projām no Rīgas pils gan deklarēto principu dēļ, gan tāpēc, ka viņa "tautfrontiski nostaļģiskais" lēmums dot varas grožus Ivaram Godmanim un Atim Slakterim, kas beidzās ar "varas nosviešanu zemē", tikai sapiņķerēja problēmas, ko nācās uzņemties "Jaunā laika" premjeram. Taču trejpartijas ir pārāk vājas, lai atļautos "vaļības". Tās acīmredzami cer, ka Zatlers stutēs vārdabrāli, kad valdība sāks grīļoties. Tāpēc apklusa ļaudis, kuri mums stāstīja par "aplokšņu" radītām Zatlera tēla problēmām Ziemeļvalstīs...

Lai Latvija "iecirstu sev kājā" vēl sāpīgāk, Saeimai vajadzētu ne tikai pārvēlēt Zatleru, bet paveikt to nomācošā vienprātībā, "ovācijām nerimstoties", bez alternatīvas – vislabāko postpadomju latviešu "sarunāšanas tradīciju" garā. Būsim godīgi: vēlme izvairīties no atklātas konkurences, "pareizā viedokļa" saskaņošana aizkulisēs un kongresu delegātiem izsniegti špikeri balsošanai, sāncensības un idejisku neskaņu slāpēšana, uzspēlēta partijas rindu vienotība ir mūsu politiskās kultūras neatņemama sastāvdaļa, jo šie tikumi sakņojas tautas dzīvesziņā. Nespēju iedomāties, ka Latvijā valdības vadītājs uzticētu savā kabinetā atbildīgu portfeli cilvēkam, kurš vēlēšanu kampaņā ar viņu nežēlīgi spēkojās pat tad, kad cīņa bija zaudēta (kā Baraks Obama Hilarijai Klintonei). Iespējams, tieši šajā konkurences izskaušanas tradīcijā slēpjas vairums latvju politikas (biznesa, mākslas un citu jomu) nelaimju, taču vienā dienā un ar vienu indīgu paskvilu to labot nevar.

Ja "Saskaņas centram" tiešām ir vēlme atspēlēties "Vienotībai" un Valdim Zatleram par atstāšanu opozīcijā, tad izdevīgāku iespēju sāpīgam kniebienam neatrast – vajag tikai pārdomāt pieteikt savu kandidātu, kaut arī kreisā opozīcija tādu jau apsolīja. Ja Zatlers tiktu pārvēlēts bez jebkādas alternatīvas, tad liela daļa sabiedrības, protams, būtu sajūsmināta un galma trubadūri vāvuļotu par "pelnīti dāvātu uzticību", toties citās valstīs rastos skaidrāks priekšstats par mūsu politiskās kultūras "rietumniecisko orientāciju" un "dziļajām demokrātiskajam tradīcijām". Pilnīgi pietiek jau ar to, ka SC kopā ar Aivaru Endziņu glāba 2007. gada prezidenta vēlēšanu un Valda Zatlera personisko reputāciju, paši sev neiemantojot paliekošu politisko kapitālu sabiedrības latviskajā daļā. Vairs nav arī "piespiedu sabiedrotā", par kādu toreiz saskaņiešiem kļuva "Jaunais laiks". Tagad jebkuram SC kandidātam, lai cik izcils viņš nebūtu, draudzīgi uzspiedīs "profesionāla kangara" birku.

Labi, Lemešonok, beidz "cepties", nav jau četri gadi nekāds mūža ieslodzījums, izcietīsi... Varbūt tiešām latvju nācijai Zatlers ir atalgojums, balva un liktenis, un nekas cits mums nepienākas? Šķiet, nāksies pazemīgi piekrist vēsturnieka Gustava Strengas prātulai ("politika.lv", 16. marts): "Latvija ir pelnījusi tādu prezidentu kā Zatlers: mazliet pelēku, mazliet neveiklu, mazliet cilvēcīgu, mazliet apķērīgu un mazliet godīgu."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!