Toreiz gūto "panākumu" eiforija turpina stiprināt t.s. latviešu labējās partijās maldīgu, bet neiznīdējamu pārliecību, ka tām arī turpmāk panākumi būs viegli gūstami ar apzināti manipulētu etnisko histēriju.
Valsts vara patlaban cer, ka politiskās krīzes brīdī tā pratīs visas savas problēmas atkal nonivelēt līdz mākslīgi izraisītām latviešu un krievu nesaskaņām, kuras politiķi, prasmīgi režisējot kā teātra izrādi, "atrisinās" ar sabiedētā elektorāta mobilizāciju, oponentu pārtrumpošanu un sabiedrības pateicību par doto iespēju justies varonīgai. It īpaši, ja Lindermans, Osipovs & Cie vienmēr šķiet gatavi valdībai uz līdzenas vietas izpalīdzēt ar etnisku pseidoproblēmu (bet tieši tāds, nekas cits, bija arī referendums) radīšanu. Tiesa, grūti iedomāties, ka hipotētiskā Latvijas Republikas pasu papildināšana ar ailīti tēva vārdam varētu izraisīt tādu apjomu emocionālu viļņošanos kā "uzbrukums" valsts valodai. Taču, ja tikai būs vajadzība, šiem ļaudīm noteikti atradīsies kāds karstāks temats.
Par to, ka vara jūt savās rokās brīnumnūjiņu, var spriest kaut vai pēc dižmanības, ar kādu visvaldošākā partija atskatās uz gadu pēc referenduma un šajā laikā gūtajiem "sasniegumiem integrācijā". Toreizējās (ne)divvalodības referenduma agresīvās pretkampaņas pašmērķību apliecina jau tas, ka neskatoties uz skaidri apliecināto latviskās Latvijas sargātāju "pārspēku" un viņu it kā dotu mandātu krasāki rīcībai, valdība pēc tam ir veikli izvairījusies demonstratīvi "piegriezt skrūves". Kaut vai valsts valodas, valsts izglītības vai līdz nelabumam piesauktās "informatīvās telpas" politikā. Nerunājot nemaz par naturalizācijas forsēšanu vai, gluži otrādi, iepriecinot Nacionālo apvienību, tās bremzēšanu. Dūšīgāka – un prastāka, nevīžīgāka, bezatbildīgāka – ir palikusi tikai politiķu un politizēto mediju urrāpatriotiskā, ksenofobiskā un, protams, pret Krieviju vērstā retorika. (Tā, kā izrādās, gan nemaz netraucē NA ministrei tapt silti uzņemtai pašā "lāča midzenī" Maskavā).
Tāpat vara izvairījās arī uzsākt "dialogu" vai kāda cita veida koķetēriju kaut vai ar tiem cittautiešiem, kuriem viņu "sakāve" varētu būt izraisījusi līdzšinējo priekšstatu eroziju. Lieliska iespēja tika izniekota – bet kāpēc gan t.s. labējiem ķēpāties ar "krieviem", ja pa rokai ir tradicionālā elektorāta hipnotizēšans recepte? Biresmīgākis ir tas, ka Latvijas sabiedrība ne tikai turpina savstarpēji atsvešināties un norobežoties, tas tiek klaji atzīts par labu esam: ziniet, tagad mums ir klārāka bilde... Pat (Zatlera) reformu partija vairs neuzdrošinās piedāvāt sevi nelatviešu balsotājiem kā iespējamu izvēles alternatīvu "Saskaņas centram". Nē, mēs redzam, ka latvju politiķiem ir labi tieši tā, kā ir patlaban: "Galvenais, esam pārliecinājušies, ka mūsu cērpamo aitu ganampulks joprojām kopumā ir nospiedoši lielāks nekā Urbanovičam un Ušmerikam! Tāpēc varam būt droši par savu monopolu nacionālajā aitkopībā – un dusēt uz lauriem!"
Acīmredzami referenduma uzrādītā "panākumu metode" tiks plaši pielietota arī pašvaldību vēlēšanās. Protams, galvenokārt Rīgā un tai pieguļošajos novados, Liepājā un Jūrmalā, kur ir atbilstoši demogrāfiskie priekšnoteikumi, lai izvērstu teatralizētu "cīņu par latviskumu". Iespējams, ka šur tur nekontrolēti bezgaumīga retorika sakarsēs viegli uzbudināmus pilsoņus līdz pat roku vicināšanai un citām nekārtībām, kas tomēr būs viegli noslāpējamas. Taču, visticamāk, pēc 12. Saeimas ievēlēšanas t.s. labējiem nāksies atzīt, ka burvju formula vairs nedarbojas. Kaut vai tāpēc, ka "parastā latvieša" spējas mobilizēties etniskai konfrontācijai nebūt nav neizsmeļamas. Grūti izkopt sevī striktu rusofobiju tādiem cilvēkiem, kuru pasaules uzskatu lielā mērā veido neslēpti padomiska nostaļģija un kam pašiem krievu valoda ir "logs uz pasauli". Tādiem, kuri savā ikdienā ir "Ekstrasensu cīņu" vai "Manas skaistās aukles" (ja kurš nezina – populāri Krievijas TV šovi, ar kuriem savu programu aizpilda mūsu "nacionālie" telekanāli), pelmeņu un "Krievijas" siera, kā arī reibinošo dziru "Stoličnajas" vai "Starij meļņik" patērētāji. (Par cigaretēm ar kaimiņzemes akcīzes markām nemaz nerunāsim.)
Turklāt vienreiz tik un tā vienreiz pienāk brīdis, kad vēlētājs vērtē politiķus nevis pēc tā, kā tauta tiek sargāta no sadomātiem apdraudējumiem un no kaimiņvalstī importētiem bubuļiem, bet pēc tā, cik daudz "Krievijas" siera vai arī Krievijas gāzes viņš (ne)var atļauties nopirkt. Īpaši "Vienotībai" tā var būt ļoti sāpīga atklāsme – atklāt, ka vēlētājus nespēj hipnotizēt ne tikai eiro vai "Latvijas sniegtā mācībstunda visai pārējai parādos slīkstošajai pasaulei", bet pat "krievu briesmas". Nav jau Latvijā nemaz tik daudz patiešām noturīgo nacionālradikālu uzskatu vēlētāju. Ar tiem neražas rudenī (bet par tādu valdībai un "labējiem" var izvērsties 2014. gada otrā puse) var nepietikt pat Dzintaram un Bērziņam. Premjerpartijas pamatvēlētājs ir piederīgs "klusējošam vairākumam", kas nebūt nevēlas latviskas Latvijas vārdā dzīvot zemnīcā. Ziniet, aitas tiešām viegli ļaujas sadzīties baros un tapt cirptas – tomēr pat tās prot sašust, ja ganītāji ziemai nav sarūpējuši sienu un kūti bez caura jumta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
