Valsts nozīmē visas tautas atbildību par tās iedzīvotāju labklājību, izglītību un drošību. Lai efektīvāk nodrošinātu rezultātu, tauta par savu naudu noalgo labākos - godīgākos, zinošākos un spējīgākos, lai tie ar savu labi apmaksāto darbu risinātu kopīgās tautas vajadzības.
Šī koncepcija paredz visu iesaistīto atbildību un godīgumu pret sevi un pārējiem, jo bezatbildīgos un negodīgos visi ātri pamana un atstādina no valsts amatiem, kā nepiemērotus tautas uzticības nesējus. Līdzīga ir tautas attieksme pret tiem, kuri nevēlas maksāt (nodokļus) par visas tautas kopīgajiem uzdevumiem. Tādi ir mani vispārīgie priekšstati par valsti.
Esmu dzimis, audzis, mācījies un strādājis šajā zemē (sākotnēji gan citā valstī, bet tas jau ir cits stāsts - runājam taču par šodienu) jau vairāk nekā 50 gadus un guvis dzīves pieredzi, tiekoties ar visu sabiedrības slāņu pārstāvjiem. Nodarbošanās ar uzņēmējdarbību no 1989.gada man ļāvusi uz sevi pārbaudīt tautas algoto pārstāvju attieksmi un tikumus.
Pieļauju, ka lasītājiem pašiem ir kas zināms un sakāms par to, kā būtu "jāstrādā" valstij un ir arī zināms un jūtams, kā tā šobrīd darbojas.
Neslēpšu, ka mans viedoklis nebūt nav oriģināls, bet domāju, ka pēdējos 24 gados sabiedrība ir mākslīgi sadalīta (ne jau pēc nacionālās pazīmes, tas tikai patiesības maskēšanai) kā feodālismā vai pat verdzības iekārtā - valdošajos un apspiežamajos. Var jau būt, ka tas darīts globalizācijas vārdā, lai izpatiktu kādam svešzemju spēkam, varbūt tiem, kas izveidoja šo sistēmu pašiem tā šķita vislabākais veids, kā nodrošināt savu pašu varu. Lai tas paliek vēsturnieku ziņā.
Mēs kā tauta dzīvojam šeit un tagad. Vai mums kā tautai ir jāpacieš netaisnība, ko slepus kultivē valsts sistēma, vai mēs visi to bez ierunām pieņemam un atbalstām?
Varbūt tas liksies pirms laika teikts, bet man ir pamatota pārliecība, ka pasaulē ir sākusies pastāvošās paradigmas maiņa. Vecā kārtība, kas paredzēja tikai piespiest un kontrolēt, uzspiest, biedēt, pazemot, atņemot iztiku, tā panākot vairākuma paklausību. Domāju, ka ir pienācis laiks izkāpt no bērnu rotaļlaukuma smilšu kastes, kur valda pirmskolas bērniem raksturīgā haotiskā rosība un savstarpējā konkurence un sākt saskatīt savstarpēji pieņemamus pieaugušu cilvēku attiecību modeļus.
Esmu pārliecināts, ka pirmā Eiropas rekonstrukcijas un attīstības bankas prezidenta Žaka Attali vārdi jau tuvākajā nākotnē vairs nebūs valsts vadmotīvs: "Jaunajā pasaules kārtībā būs uzvarētie un uzvarētāji. Uzvarēto skaits, protams, būs lielāks par uzvarētājiem. Viņi centīsies gūt iespēju dzīvot cienīgu dzīvi, bet viņiem visticamāk šo iespēju nepiedāvās".
Daudz cilvēku ir sapratuši pastāvošās sistēmas necilvēcīgo, divkosīgo dabu un nevēlas to ar savu spēku un naudu turpmāk vairs uzturēt (pusmiljons savu attieksmi ir pauduši balsojot ar kājām - pametot savu dzimteni, lai nenomirtu badā vai aiz skumjām par nebeidzamo netaisnību).
Ir laiks pieņemt jauno paradigmu, kas tikai uz godīgas, atklātas un taisnīgas rīcības principiem veido vienošanos starp indivīdiem un valsts amatpersonām, kas rada iespējamu ilgtermiņa sadarbību un sabiedrības uzplaukumu. Tie vairs nav skaisti vārdi nākotnes vārdā, tas ir vienīgais veids, kā saglabāt tautas un savas taisnīgas un plaukstošas valsts pastāvēšanu, kurai neviens vēstures grāmatās pieminētais genocīds nav nodarījis tik lielu morālo un tikumisko postu kā tagad.
Vecajā paradigmā valsts aparāts praktiski neveic sabiedrībai noderīgu darbu, jo aizņemts ar savu materiālo problēmu risināšanu un savu pastrādāto nelikumību slēpšanu no tautas. Līdz šim mums nav izveidots kaut cik nopietns mehānisms, kas nodrošinātu sistēmas un atsevišķu tās locekļu atbildību pret tautu par tās kopīgo resursu izšķērdēšanu (precīzāk, kopīgā mantiskā labuma transformāciju personiskajā labumā).
Presē 24 gadus tiek regulāri rakstīts par dažādiem projektiem, kuros valsts (tautas nodokļos samaksātā) nauda izlietota tikai un vienīgi nelietderīgi un nevajadzīgi. Manuprāt, bieži šīs ziņas tiek sniegtas ar konkrētu mērķi - radīt vienlaicīgu visu valsts pilsoņu totālu pazemošanu. Lai publiski demonstrētu bezatbildīgu, negodīgu un nesodāmu valsts varu. Mums nav nevienas sabiedriskas vai valstiskas institūcijas, kas uzņemtos atbildību un pārtrauktu šīs dzīres. Lai attaisnotu savu tuvredzīgo un savtīgo rosību tautas priekšā, varas pārstāvji cenšas runāt pēc iespējas par citu valstu problēmām, bet bez aizrādījuma vai speciāla uzaicinājuma par mūsu iekšējo politiku neko nopietnu nerunā (visu aizstāj ar precīzi ieplānotām tukšu problēmu kampaņām publiskajā telpā, lai tikai novērstu uzmanību no būtiskā).
Vēlos vērst uzmanību uz vienu būtisku mūsu valsts saimnieciskās darbības modeļa sastāvdaļu - valstij tieši vai pastarpināti, pilnībā vai daļēji piederošām akciju sabiedrībā vai sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, vienā vārdā - publiskas personas kapitālsabiedrībām. No manas personiskās pieredzes precīzi zinu, ka ministrijām, kuras ir attiecīgās sabiedrības kapitāldaļu turētājs, liek izvairīties no atbildības par valstij piederošajām kapitālsabiedrībām.
Ministrijas tik ļoti nevēlas atbildēt par šo kapitālsabiedrību pārkāpumiem, ka gatavas likumus interpretēt, slēpjot to būtību, noklusējot to pilnu tekstu un sagrozot to garu. Ekonomikas ministrija, kas ir valstij 100% piederošas kapitālsabiedrības pārstāvis (kapitāldaļu turētājs - vienkāršā, tautai saprotamā valodā - sabiedrības īpašnieks, saimnieks), oficiālā atbildē gatava citēt tikai tos likuma pantus (pat panta daļas!), kas varētu attaisnot tās nevēlēšanos iejaukties kapitālsabiedrības rīcībā, lai novērstu iespējamu likumpārkāpumu.
Vai privātā biznesā ir iespējama situācija, kad firmas īpašniekam klients aizrāda par darbinieku klaji negodīgu un netaisnu rīcību pret to, bet īpašnieks tik plāta rokas un saka: nu jā, bet viņi taču strādā paši par sevi, tas nekas, ka ar un par manu naudu un manā vārdā un interesēs, un kāpēc gan (?) lai es jauktos viņu (NE)darbā, es jau esmu tikai īpašnieks. Domāju, ka privātajā jomā kas tāds vispār nebūtu iedomājams! Kā redzēsim no turpmāk minētā, valsts saimniekošanas jomā iespējams ne tikai tas...
Ekonomikas ministrija 20.02.2015. tās valsts sekretāra vārdā raksta:
"Privatizācijas aģentūras akcionāriem (EM) un attiecīgi Privatizācijas aģentūrai kā SIA "Hiponia" dalībniekiem ir ierobežotas tiesības piedalīties kapitālsabiedrību pārvaldē, t.i. tiesības piedalīties un izlietot savas balsstiesības dalībnieku sapulcē, kā arī tiesības uz dividendēm un likviditātes kvotām. Līdz ar to, ekonomikas ministrijai nav tiesības ietekmēt SIA "Hiponia" darbību un lēmumus, kā arī iespējamās pārrunas par kredītsaistību izpilde un/vai nekustamā īpašuma atsavināšanu."
Kas vienkāršiem vārdiem nozīmē - es jau tikai akcionārs (SIA - dalībnieks), es jau tikai varu pretendēt uz kādu peļņas daļu, ja tāda būs (vai būs?), bet man nav tiesību iejaukties sabiedrības darbā.
Lai pamatotu savus izteikumus, vēstules autors atsaucas uz Komerclikuma 210.pantu, kas nosaka dalībnieku sapulces kompetenci un kura pirmajā daļā noteiktais apstiprina vēstulē minēto. Diemžēl, Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs, acīmredzot, ir tik ļoti aizņemta amatpersona, ka spējis (nav bijis laika, nav uzskatījis par vajadzīgu utml.) izlasīt paša minēto pantu līdz galam un ieraudzīt, ka tam ir arī otra daļa, kas nosaka: Dalībnieku sapulcei ir tiesības pieņemt arī tādus lēmumus, kas ietilpst valdes vai padomes kompetencē. [..]. Minētā panta otrā daļa skaidri definē dalībnieku sapulces (īpašnieka, Saimnieka - ar lielo burtu - īsta, patiesa Saimnieka, kuram rūp sava lieta, sava nauda, sava Tauta, sava Valsts) tiesības iejaukties valdes darbā, pieņemt operatīvus lēmumus, pārņemt atsevišķu jautājumu risināšanas vadības grožus savās rokās. Jā, tiesības! Tiesības, ne pienākums.
Ierēdņu vairākums sistemātiski un hroniski jauc šos jēdzienus. Ja nav pienākuma ko darīt, protams nedarīšu. Tiesības? Kas tās tādas? Par savu iniciatīvu vēl dabūšu pa kaklu!
Lai gan Civillikums prasa tiesības izlietot un pienākumus pildīt pēc labas ticības, prasa būt kā labam un rūpīgam saimniekam... Vismaz privāttiesību jomā. Ja valsts ir uzskatījusi, ka savu pienākumu pildīšanai tai ir nepieciešams privāttiesību subjekts (kapitālsabiedrība), tad šim subjektam arī attiecīgi jāuzvedas. Ja tas tā nav, tad nevajag maldināt sabiedrību ar šī veidojuma juridisko formu...
Valsts kapitālsabiedrības piekopj divkosīgu politiku, kažoku velk no vienas puses uz otru, pēc vajadzības - kad esam valsts (100% piederam valstij, rīkojamies ar valsts kases naudu, mums nodarītie zaudējumi būs zaudējumi valsts budžetam un tml.), kad neesam - lasiet taču Komerclikumu! Skumjākais visā tajā ir tas, ka pati valsts - šo daudzsejaino monstru dibinātājs, radītājs, īpašnieks, izrādās, jau sen ir zaudējusi kontroli par tiem. Mēs par sevi, jūs par sevi, esat priecīgi, ja atmetīsim kādas dividendes (ja būs kas palicis pāri!), mūsu darbā nejaucieties!
Valstij būtu jāatbild par savu veidojumu darbību, bet atbildības nav, palikusi tikai bezatbildība...
Rodas sajūta, ka valsts par nodokļu maksātāju līdzekļiem veido struktūras, kuras pēc tam pati atsakās uzraudzīt, jo tām acīmredzot ir citi no valsts un sabiedrības slēpjami uzdevumi, vai arī kapitālsabiedrības patiesībā nes tādus zaudējumus ar savu darbību, ka VID nekad neredzēs nekādus nodokļu ienākumus.
Būtība ir tāda, ka vienai komercsabiedrībai, kas nez no kurienes ir ieguvusi iespēju rīkoties ar valsts kases naudu valsts vārdā, tiek izsniegta indulgence uz citu komercsabiedrību fizisku iznīcināšanu, izmantojot valsts administratīvo resursu un naudu. Par kādu taisnīgumu valstī tad mēs runājam - tā vienkārši ir patvaļa un dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana. Pat vairāk, valsts kapitālsabiedrība drīkst savas nelikumīgās darbības nodrošināšanai izmantot privātu apsardzes firmu (nevis valsts policiju, kas var uzdot pašiem par daudz jautājumus par likumību).
Kāpēc to rakstīju? Tāpēc, ka droši zinu, ka mūsu zemē vēl ir cilvēki ar spēju pašiem izlemt savu nākotni un kuri nebaidās rīkoties pēc sirds-Apziņas. Vēl gribu uzsvērt, ka šādi cilvēki ir gan politiķu, gan ierēdņu, gan policistu, gan uzņēmēju, gan vienkāršu darba ņēmēju vidū. Šiem cilvēkiem arī veltu šo savas patiesības versiju, jo tieši viņiem vajag stiprināt savu garu mūsu valsts un tautas likteņu, no sabiedrības morāles un atbildības viedokļa, vienā no vistumšākajiem brīžiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
