Darja Kulagina, Rigas laiks: Parlamentārās vagīnas  (92)

Sieviešu dienas priekšvakarā Eiropas Parlamenta deputātes, iespīlējušās savās labākajās mazajās melnajās kleitiņās un sarkanajās kurpītēs, stājās skatītāju priekšā, kuri bija pārpildījuši Eiropas Parlamenta Jehudi Menuhina zāli. Parlamentārietes lasīja amerikāņu rakstnieces Īvas Ensleres “Vagīnas monologus”, klātesot autorei. (Dailes teātrī izrāde uzvesta 2003. gadā, režisors Dž. Dž. Džilindžers) Ensleres grāmata iekaroja popularitāti, pateicoties izrādei, kas pēc tās uzvesta, 90. gadu beigās izrāde pārcēlās no Ņujorkas kafejnīcas pagraba uz Brodvejas vadošajām skatuvēm. Kopš tā laika “Monologi” ir tulkoti 40 valodās un tos dzirdējuši vairāk nekā 300 tūkstoši cilvēku. Izrādes tekstu lasījušas Keita Blanšeta, Džeina Fonda, Opra Vinfrija, Vūpija Goldberga, Glena Klouza. No literāra sacerējuma “Vagīnas monologi” ir pārauguši globālā aktīvistu V-dienas kustībā, kas par savu mērķi uzskata aizsargāt sievietes no vardarbības.

Divas stundas deputātes no Vācijas, Austrijas un Beļģijas “zaļajiem”, kristiešu demokrātes no Francijas un Somijas, liberāles no Zviedrijas un Rumānijas, sociāldemokrāte no Portugāles un “kreisā” deputāte no Nīderlandes klāja vaļā atklātus stāstus par pašu intīmāko sieviešu ķermeņa daļu, lai kam tā piederētu – vecām vai jaunām, melnām vai baltām, lesbietēm vai puritānēm, profesorēm vai prostitūtām. Parlamenta zālē skanēja kunksti – un tie nebija dižā Menuhina vijoles kunksti: tas bija “vagīnas un klitora duets”, “rok­zvaigznes kunksts”, “brīvais biseksuālais karotāja kunksts”, “gandrīz vai reliģisks kunksts”, “operas dīvas kunksts”, “izbrīna kunksts pēc trīskārtēja orgasma” un pat īpašs (sastingušais) “Eiropas Parlamenta kunksts”. “Vagīnu kori”, kurš nomāktu jebkuru orķestri leģendārā vijolnieka vadībā, diriģēja parlamentārās Lezbiešu, geju, biseksuālu un transpersonu tiesību internacionālās grupas līdzpriekšsēdētāja Ulrika Lunāčeka no Austrijas. Lasot monologu “P...as reabilitācija”, deputātes kliedza: “Cunt!”, un zāle, atbalstot šī vārda reabilitāciju, kliedza līdz ar viņām, nedomājot slaveno vācu filozofu.

Attieksme pret Ensleres gabalu nepavisam nav viennozīmīga. Daudziem (galvenokārt “stiprā dzimuma” pārstāvjiem) tas izsauc šķību smīnu un ne pārāk veselīgu interesi. Kad viena no “aktrisēm”, zviedru liberāļu deputāte Sesilija Vilkstrēma parlamenta elektroniskajā pastā izplatīja ielūgumus uz V-dienas pasākumu kā “transpartijisku aicinājumu pārtraukt vardarbību pret sievietēm un meitenēm”, viņas kolēģis Pilsoņu brīvību komitejā, angļu eiroskeptiķis Gerards Batens painteresējās, vai dāmas netaisās demonstrēt trikus ar vēderrunāšanu. “Šķiet visai interesanti,” atbildē rakstīja deputāts, pateicoties par rosinošo ielūgumu. Batenu nolamāja un nosauca par vecu šovinistu.
Vēl citiem “Monologi” izraisa sašutumu un šķiet kaut kas amorāls. Piemēram, kādā lugas fragmentā melnādaina sieviete no ASV dienvidiem stāsta par to, kā viņu desmit gadu vecumā izvarojis tēva draugs. Un kā sešpadsmit gadu vecumā viņa iemīlējusi divdesmit četrus gadus veco kaimiņieni, kura ar viņas vagīnu izdarījusi “visu iespējamo un neiespējamo”, atklājot viņai “nepieredzētus horizontus”. Sākumā tekstā gan meitenei tobrīd bija bijuši trīspadsmit un viņas stāstu bija noslēgusi frāze: “Ja tā bija izvarošana, tā bija kaut kas labs.” Pēc skandāla, kas sacēlās 2000. gadā, Enslere tekstu izmainīja. Amerikāņu žurnālists Roberts Svops publicēja kritisku rakstu, kurā piezīmēja, ka V-dienas kustības mērķi ir nonāk uzkrītošā pretrunā ar to, ka pieaugusi sieviete piedāvā meitenei degvīnu, bet pēc tam nodarbojas ar viņu ar seksu kā pozitīvu un ārstējošu pieredzi. Žurnālists norādīja uz dubultstandartiem un pajautāja: “Kāpēc izvarošana ir kaut kas slikts tikai tad, kad to veic vīrietis?” Ensleres pielūdzējas sacēla tādu traci, ka Svopu vienkārši izmeta no avīzes.

Ensleres sacerējumu bieži ir kritizējušas ne vien konservatīvās sabiedrības grupas, bet arī pašas feministes. Betija Dodsone, kura sarakstījusi grāmatu par sieviešu seksualitāti, “Vagīnas monologus” nosaukusi par “naida sprādzienu pret vīriešiem un heteroseksualitāti”. Viņai pievienojās cita redzama feministe Vendija Makelroja, kura paziņoja, ka luga “pielīdzina vīriešus ienaidniekiem, bet heteroseksuālo mīlu – vardarbībai.” Ensleri kritizējuši pat par “koloniālistiskajiem priekšstatiem par neRietumu sievietēm” un par “nepamatotiem baltā feminisma secinājumiem un globālās māsības [sisterhood] apdziedāšanu”.

Lai nu kā, pateicoties “Monologu” popularitātei, tie spējuši savākt 85 miljonus dolāru, un daļa no tiem izmantota palīdzības programmām sievietēm Āfrikā un Amerikā. “Mēs uztraucamies par vagīnām,” no Eiropas Parlamenta skatuves saka Sirpa Pietikeinena. V-dienas aktīvistes apgalvo, ka no vardarbības cietusi katra trešā pasaules sieviete. Rupji rēķinot, miljards. Eiropas Parlamenta aktīvistes aicina izstrādāt vispārēju Eiropas stratēģiju cīņai ar vardarbību pret sievietēm un lika priekšā Eiropas Komisijai “padomāt par tām daudzajām vagīnām, kuras tas varētu skart”, kā tas skāris, piemēram, krievu meiteņu pankgrupas Pussy Riot dalībnieces, šīs “trešās paaudzes feministes”, kuras uzskata, ka arī Dievs ir “feminists un sieviete”, saceļoties pret “peņa reliģiju”. Tas viņas skar kā draudi astoņus gadus sēdēt cietumā, bet ne tikai. Izrēķināties ar viņām ieteicis Kremļa politologs: “vajadzētu sadedzināt sārtā”; Federācijas padomes vicespīkers savukārt piedāvājis meitenēm uzskaitīt “pa piekto punktu”; pareizticīgi blogeri aicina “padancot pa viņām ar padomju lāpstām”, bet kazaku brīvprātīgās brigādes ierosina “ķert un atdot baznīcēnu taisnajai tiesai”, turklāt atrodas padomi, kā to īstenot: “vazāt aiz matiem, spārdīt kājām...” Kāds piedāvā “uz nakti atdot baznīcas apsargiem”, sabalsojoties ar tā saucamo “labošanas izvarošanu”, kuru Dienvidāfrikas geto plaši izmanto lesbiešu “ārstēšanai”.

Kaut kādā ziņā vēder(vagīn)runāšanas elements Parlamentā bija gan, lai arī ne gluži tāds, par kādu domāja deputāts Batens. Sievietes izrādē bieži runāja savu vagīnu vārdā. Piemēram, viens no monologiem ir par to, ko ģērbtu viņu vagīnas, ja tās izietu ārā pastaigāties, vai arī, ko tās teiktu, ja prastu runāt. Parlamentārietes runāja par vagīnu kā par sievietes sirdi, dvēseli un būtību – “mūsu centrs, pats galvenais mūsos”. Varbūt tas nozīmē, ka Enslere pielīdzina sievieti vagīnai? Kā attiekties pret to, ka Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas kolēģi un pati feministe Enslere kā ieroci cīņā ar vardarbību izmanto pašu cietušo vagīnu?

Protams, Kantam kapā ir pilnīgi vienalga, ka emancipētās dāmas “izglītoto tautu” un “mūžīgā miera” Eiropā izkliedza skaņas, kas atgādināja viņa vārdu. Tomēr Ivas Ensleres īstais ierocis nav vagīna, bet provokācija: “Neizmantojot plašus žestus, neizrunājot vārdu “vagīna”, nekas nemainīsies.” Kā tīk atkārtot Enslerei: “Kāpēc vajag pistoli, ja tev ir automāts!” Vārdu sakot, lai kaut kas mainītos, pienācis laiks iziet uz Eiropas Parlamenta skatuves un pilnā kaklā ieauroties: “P...a!”