"Daugavas Vanagi" (DV) un Latvijas Nacionālo karavīru biedrība (LNKB) nevēlās, ka viņus jebkādā veidā saista ar dažādām ultra-radikālām grupām, kas šogad rīkos gājienus pie Brīvības pieminekļa. Šie spēki dara tikpat lielu skādi Latvijai kā lielkrievu šovinisma pārstāvji, kas tajā dienā arī taisās turpat demonstrēt.

DV un LNKB vēlas, lai avīžu, ziņu aģentūru, televīziju, radio ziņās mūsu organizāciju – Daugavas Vanagi, Latvijas Nacionālo Karavīru Biedrība – vārdi netiktu minēti kopā ar radikālām organizācijām un politiskām partijām. Šāda rīcība sabiedrībā rada greizu priekšstatu par mūsu organizācijām. Pilnībā noraidām atsevišķu personu sniegtos paziņojumus, izmantojot DV un LNKB vārdus. Būsim pateicīgi par sapratni.

Ne DV, ne LNKB nav politiskas partijas. Tās ir miermīlīgas sabiedriskas organizācijas, kam pamatuzdevums ir aprūpes un labdarības darbs. Piemēram, Daugavas Vanagi ir bijuši lielākie ziedotāji Brīvības Pieminekļa atjaunošanā un atbalsta ar materiāliem līdzekļiem daudzbērnu ģimenes Latvijā, arī Bērnu slimnīcu Rīgā. Abas organizācijas aprūpē slimos un nabadzīgos leģionārus.

Leģionāri bija jaunekļi, kas, netaupot savas dzīvības, mēģināja atturēt komunistu pūļus no iebrukuma Latvijas zemē. Daugavas Vanagu organizācija 1952. gadā nolēma 16.martu nosaukt par Latviešu leģiona dienu, jo abas Leģiona divīzijas (19. un 15.) pirmo reizi cīnījās kopā šai dienā 1943.gadā. Pēc kapitulācijas leģionāriem bija jāizcieš filtrācijas nometnes un Sibīrijas lēģerus vai bēgļu gaitas. 11.novembris pieder lāčplēšiem, tāpat kā 6.marts pieder Latvijas armijas pirmajam virspavēlniekam pulkvedim Oskaram Kalpakam (kura vīriem arī bija tajā laikā jācīnās kopā ar ne visai patīkamiem kolēģiem), tāpat kā 3.jūlijs pieder Ziemeļlatvijas armijas virspavēlniekam pulkvedim Jorģim Zemitānam. Arī latviešu leģionārs ir nopelnījis savu dienu.

Šogad, tāpat kā pagājušajā gadā, mēs klusi pieminēsim savus kritušos Kurzemes Brāļu kapos Lestenē. Būtu labi, ja Latvijas valdības pārstāvji arī nāktu klāt pieminēt savus varoņus, bet to nepieprasām. Prasām gan, lai Latvijas valdība uzņem Kurzemes Brāļu kapus valsts sargājamo pieminekļu sarakstā. Latvijas valsts jau sen uzņēmās sargāt sarkanarmijas kapus, bet acīmredzot latviešu kapus vēl ne.

16. martu ir nolaupījuši cilvēki, kuŗiem latviešu tautas intereses ir pašā pēdējā vietā. Par to mums ir gaužām žēl. Bet varbūt tas varēja tikai notikt ar to momentu, kad Latvijas valsts nebija ar mieru vairs aizstāvēt savus bijušos karavīrus? Pēdējo mēnešu notikumi mums liek secināt, ka ne Latvijas valdība, ne Valsts prezidente nav ar mieru pastāvēt par savas valsts vēsturi. Atgādinām, ka "tārpu, kurš lokās citu priekšā, stiprākais samīs".

Iesakām patriotiski noskaņotiem latviešiem 16. martā klusi pieminēt savus varoņus. To var darīt, ziedojot asinis saviem līdzcilvēkiem asinsdonoru centros vai apciemojot kādu slimu sirmgalvi, vai ziedojot naudu kādai labdarības organizācijai. Taisīt politiku uz leģionāru "kauliem" nekādu labumu nenesīs.