Pirms piecdesmit gadiem šajā mēnesī sākās Sešu dienu karš. Ja daudzi kari izplēn nebūtībā, tad šis karš ir tikpat svarīgs pašlaik, kā tas bija 1967. gadā. Daudzas no tā galvenajām problēmām vēl joprojām nav atrisinātas. Politiķi, diplomāti un žurnālisti turpina cīnīties ar šī kara sekām, taču reti kad izprot vai, iespējams, pat nezina tā kontekstu. Taču bez konteksta dažas īpaši svarīgas lietas nemaz nav izskaidrojamas.

Pirmkārt, 1967. gada jūnijā nepastāvēja Palestīnas valsts. Tā neeksistēja un nekad nav eksistējusi. Šādas valsts izveidošanu, kuru ANO ierosināja 1947. gadā, noraidīja arābu pasaule, jo tas nozīmēja arī ebreju valsts izveidi kaimiņos.

Otrkārt, Rietumkrasts un Austrumjeruzaleme atradās jordāniešu rokās. Pārkāpjot svinīgo vienošanos noteikumus, Jordāna noliedza ebrejiem piekļuvi to svētvietām Austrumjeruzalemē. It kā ar to vēl nepietiktu, viņi apgānīja un iznīcināja daudzas no šīm vietām. Vienlaikus Gazas sektors atradās ēģiptiešu kontrolē, pakļaujot vietējos iedzīvotājus stingram militārajam režīmam. Un Golānas augstienes, kuras tika regulāri izmantotas izraēliešu kopienu apšaudīšanai, piederēja Sīrijai.

Treškārt, arābu pasaule būtu varējusi jebkurā brīdī izveidot Palestīnas valsti Rietumkrastā, Austrumjeruzalemē un Gazas sektorā, taču viņi to neizdarīja. Nebija pat runas par to. Un arābu līderi, kuri mūsdienās izrāda lielu pieķeršanos Austrumjeruzalemei, reti vai vispār nekad to neapmeklē. Tā tika uzskatīta par arābu dziļo provinci.

Ceturtkārt, 1967. gada robeža pat kara laika ziņās tika attēlota vien kā pamiera līnija, kas pastāvējusi jau kopš 1949. gada un ir plašāk pazīstama kā Zaļā līnija. Un tas notika pēc tam, kad piecas arābu armijas 1948. gadā uzbruka Izraēlai ar mērķi iznīcināt nesen izveidoto ebreju valsti. Viņām tas neizdevās. Tika novilktas pamiera līnijas, bet tās nebija oficiālas un nekādi nevarēja tādas būt. Arābu pasaule, kaut gan tās armija tika satriekta, atteicās atzīt Izraēlas pastāvēšanas tiesības.

Piektkārt, Palestīnas atbrīvošanas organizācija (PAO), kas atbalstīja karadarbību, tika nodibināta 1964. gadā — trīs gadus pirms konflikta. Tas ir svarīgi, jo šī organizācija tika izveidota ar mērķi iznīcināt Izraēlu. Ir jāatceras, ka 1964. gadā vienīgās "apmetnes" bija pati Izraēla.

Sestkārt, vairākas nedēļas pirms Sešu dienu kara sākuma Ēģiptes un Sīrijas vadītāji atkārtoti paziņoja, ka tuvojas karš, un to mērķis ir noslaucīt Izraēlu no kartes. Vairs nebija nekādu šaubu. Divdesmit divus gadus pēc Holokausta vēl viens ienaidnieks pauda savu vēlmi iznīcināt ebrejus. Šis fakts ir pienācīgi dokumentēts.

Ir skaidri dokumentēta arī informācija, ka Izraēla neilgi pirms kara sākuma padeva ziņu Jordānai, izmantojot ANO un Amerikas Savienotās Valstis, lūdzot Amānu neiesaistīties briestošajā konfliktā. Jordānas karalis Huseins ignorēja Izraēlas lūgumu un saistīja savu likteni ar Ēģipti un Sīriju. Izraēla sakāva viņa spēkus, un viņš zaudēja kontroli pār Rietumkrastu un Austrumjeruzalemi. Vēlāk viņš atzina, ka pieļāvis lielu kļūdu, iesaistoties karā.

Septītkārt, Ēģiptes prezidents Gamāls Abdels Nāsers pieprasīja, lai ANO miera uzturēšanas spēki, kas iepriekšējo dekādi atradās teritorijā konflikta novēršanai, tiktu izvākti. Diemžēl ANO izpildīja šo prasību, pat nekonsultējoties ar Izraēlu. Tas neatstāja nekādu buferzonu starp mobilizētajām arābu armijām un Izraēlas bruņotajiem spēkiem valstī, kuras platība bija pusotru vai divus procentus no Ēģiptes platības, un tā šaurākajā vietā bija tikai deviņas jūdzes plata.

Astotkārt, Ēģipte bloķēja Izraēlas kuģošanas ceļus Sarkanajā jūrā — Izraēlas vienīgo piekļuvi tirdzniecības maršrutiem ar Āziju un Āfriku pa jūru. Jeruzaleme šo rīcību uztvēra kā kara pieteikumu. Amerikas Savienotās Valstis runāja par apvienošanos ar citām valstīm, lai izbeigtu blokādi, taču nekāda rīcība nesekoja.

Devītkārt, Francija, kura iepriekš bija Izraēlas galvenais ieroču piegādātājs, paziņoja par ieroču tirdzniecības aizliegumu jūnija kara priekšvakarā. Šīs rīcības rezultātā Izraēla bija pakļauta potenciālām briesmām, ja kara darbība ieilgtu un tai būtu nepieciešami papildu ieroči. Šāda situācija pastāvēja līdz nākamajam gadam, kad ASV pārkāpa aizliegumu un pārdeva Izraēlai svarīgas ieroču sistēmas.

Un visbeidzot, pēc uzvaras pašaizsardzības karā Izraēla cerēja, ka tās jauniegūtās teritorijas, kuras tika atņemtas Ēģiptei, Jordānai un Sīrijai, kalpotu par pamatu, lai panāktu vienošanos "zeme pret mieru". Tika veikti izlūkgājieni. Oficiālā atbilde tika sniegta 1967. gada 1. septembrī, kad arābu samita konferencē Hartūmā tika paziņots, ka "Nebūs nekāda miera, valsts atzīšanas un sarunu" ar Izraēlu.

Tam sekoja vairāki citi "nē". Aprakstot šo nostāju, 2003. gadā Saūdu Arābijas vēstnieks ASV tika citēts avīzē The New Yorker, norādot: "Man bija skumji noskatīties, kā [PLO priekšsēdētājs] Arafāts nepieņēma piedāvājumu (saistībā ar Izraēlas 2001. gadā piedāvāto divu valstu darījumu ar Amerikas atbalstu). Kopš 1948. gada katru reizi, kad mums tiek izteikts piedāvājums, mēs sakām "nē". Kad mēs beidzot tam piekrītam, piedāvājums vairs nav spēkā. Tad mums ir jāsamierinās ar sliktākiem nosacījumiem. Vai beidzot nevajadzētu teikt "jā"?"

Mūsdienās ir tādi, kas vēlētos pārrakstīt vēsturi. Viņi vēlas, lai pasaule ticētu, ka kādreiz ir pastāvējusi Palestīnas valsts. Tāda nekad nav pastāvējusi.

Viņi vēlas, lai pasaule domātu, ka starp šo valsti un Izraēlu pastāvēja noteiktas robežas. Pastāvēja tikai pamiera līnija starp Izraēlu un Jordānas kontrolēto Rietumkrastu un Austrumjeruzalemi.

Viņi vēlas, lai pasaule ticētu, ka 1967. gada karš bija Izraēlas agresivitātes izpausme. Tā bija pašaizsardzība asiņaino draudu iznīcināt ebreju valsti rezultātā, nemaz nerunājot par Tirānas jūras šauruma blokādi, steidzīgo ANO miera uzturēšanas spēku izvešanu un Ēģiptes un Sīrijas karaspēku redislokāciju. Visi kari rada sekas, un šis nebija nekāds izņēmums. Bet agresori neuzņēmās atbildību par savām uzsāktajām darbībām.

Viņi vēlas, lai pasaule ticētu, ka Izraēlas apmetņu veidošana pēc 1967. gada ir galvenais šķērslis miera nodrošināšanai. Sešu dienu karš ir pierādījums tam, ka galvenais jautājums ir un vienmēr ir bijis, vai Palestīna un plašāka arābu pasaule akceptē ebreju tiesības uz savu valsti. Ja tas ir iespējams, visiem pārējiem strīdīgajiem jautājumiem, lai cik sarežģīti tie arī nebūtu, ir iespējams rast risinājumu. Bet, ja tas nav iespējams, nekas tur nav līdzams.

Un viņi vēlas, lai pasaule ticētu, ka arābu pasaulei nekad nav bijis nekādu pretenziju pret pašiem ebrejiem, vien pret Izraēlu, taču tā mierīgi iznīcināja ebreju svētvietas.

Citiem vārdiem, arābu un Izraēlas konflikta kontekstā pagātnes aizmiršana tā, it kā tā labākajā gadījumā būtu neliels traucēklis, bet sliktākajā — galīgi nebūtiska, nav iespējama.

Vai vēsture var virzīties uz priekšu? Tas ir iespējams. Izraēlas miera līgums ar Ēģipti 1979. gadā un ar Jordānu 1994. gadā skaidri to pierāda. Vienlaikus Sešu dienu karā gūtā pieredze parāda, cik grūts un mokošs šis ceļš var būt, un ir spēcīgs atgādinājums tam, ka vēsture ir svarīga.