Foto: AFP/Scanpix/LETA
Vācijas un Eiropas draugi visā pasaulē ir atviegloti nopūtušies saistībā ar Vācijas Kristīgo demokrātu un Sociāldemokrātu (SPD) jauniegūto vēlmi apspriest savas lielās koalīcijas valdības atjaunošanu. Pasaulei ir nepieciešama spēcīga, uz nākotni orientēta Vācija dinamiskā Eiropas Savienībā. Jauna lielā koalīcija, strādājot kopā ar Francijas prezidenta Emanuela Makrona valdību, to padarītu iespējamu.

SPD sākotnējais lēmums doties opozīcijā pēc tās bēdīgajiem rezultātiem septembrī notikušajās vēlēšanās, iespējams, bija patiess un pat stratēģiski saprātīgs. Taču galīgi nelaikā. Šobrīd diplomātija gandrīz visur ir trausla.

Amerikas Savienotajām Valstīm ir jārēķinās ar psiholoģiski nestabilu prezidentu, plutokrātisku valdību un republikāņu vairākumu kongresā. Eiropa ir iespīlēta vairākās ekonomiskās, sociālās, politiskās un institucionālās krīzēs. Savukārt Ķīna ir dinamiska un raugās uz āru – tādējādi dodot ES lielisku iemeslu uzņemties enerģisku līderību un iesaistīties konstruktīvā partnerībā ar Ķīnu būtisku jautājumu risināšanā (piemēram, par ilgtspējīgas infrastruktūras izveidi visā Eirāzijā).

Īsāk sakot, šis Vācijai un Eiropai ir izšķirīgs laiks, kad radīt vīziju, stabilitāti un globālu līderību. Un šī nepieciešamība skar arī kancleres Angelas Merkeles Kristīgo demokrātu savienību (CDU), tās bavāriešu māsu Kristīgi Sociālo savienību (CSU) un SPD.

Taču CDU/CSU un SPD ir nepieciešams darīt vairāk, nekā tikai paplašināt iepriekšējo valdību, kas savā skatījumā un temperamentā bija pārāk aprobežota. Pasaulei un Eiropai ir nepieciešama Vācija, kas raugās uz āru un piedāvā vairāk institucionālu un finansiālu inovāciju, lai Eiropa varētu būt īstens ASV un Ķīnas partneris globālo jautājumu risināšanā. To es saku kā cilvēks, kurš stingri tic Eiropas apņēmībai un spējai būt par celmlauzi valsts pārvaldes mākslā, kad runa ir par ilgtspējīgu attīstību, kas ir mūsdienu galvenais priekšnoteikums.

Sociāli iekļaujoša un videi draudzīga, ilgtspējīga ekonomiskā izaugsme ir ļoti eiropeiska ideja, ko šobrīd globāli iekļauj Apvienoto Nāciju Organizācijas "Dienaskārtība 2030" un tās 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi, kā arī 2015. gada Parīzes klimata vienošanās. Šādu globālu vīziju iespējamu padarījusi Eiropas pieredze ar sociāldemokrātiju un kristīgo demokrātiju. Taču nu, kad tās dienaskārtība ir pieņemta visā pasaulē, būtiska ir kļuvusi Eiropas līderība tās izpildē.

Lielās koalīcijas valdībai Vācijā ir jāpalīdz izvirzīt Eiropu līdera pozīcijā. Francijas prezidents Emanuels Makrons ir izteicis vairākus būtiskus priekšlikumus: Eiropas finanšu ministra amatu, jaunas Eiropas investīciju programmas finansēšanu ar eiro obligācijām, lielāku uzsvaru uz inovācijām, finanšu transakciju nodokli, lai nodrošinātu līdzekļus plašākas palīdzības sniegšanai Āfrikai, kur Eiropai ir stratēģiskas ilgtermiņa attīstības intereses, un vispārīgāku nodokļu harmonizāciju, pirms ASV izraisa globālu sacensību par regulējumiem, kas attiecas uz korporāciju un bagātnieku aplikšanu ar nodokļiem.

Pretēji vāciešiem, kas šādām idejām pretojas, Eiropas finanšu ministra iecelšanai un eiroobligācijām nevajadzētu novest un tās nenovedīs pie fiskālas izšķērdības, bet drīzāk pie investīciju dzītas zaļas izaugsmes Eiropā. Ķīna ir ierosinājusi iniciatīvu "Viena josta, viens ceļš", kas paredz uzbūvēt zaļu infrastruktūru, savienojot Dienvidaustrumāziju un Centrālāziju ar Eiropu. Šis ir īstais laiks Eiropai piedāvāt tādu pašu drosmīgu vīziju, radot partnerību ar Ķīnu, lai atjaunotu Eirāzijas infrastruktūru, nodrošinot zemu oglekļa izmešu līmeni nākotnē.

Ja Eiropa izspēlēs savas kārtis pareizi, Eiropas (un Ķīnas) zinātniskā un tehniskā izcilība zels un plauks šādas vīzijas ietvaros. Ja ne, tad mēs visi nākotnē brauksim ar ķīniešu elektromobiļiem, kurus uzlādēsim ar ķīniešu ražotām saules baterijām, kamēr Vācijas auto industrija kļūs par vēsturisku zemsvītras piezīmi.

Turklāt Eiropas finanšu ministrs varētu beidzot pielikt punktu Eiropas pašuztieptajai agonijai pēc 2008. gada finanšu krīzes. Lai cik grūti ir tam noticēt, Grieķijas krīze Lielās depresijas apmērā turpinās vēl šodien, desmit gadus pēc tās sākuma.

Tā notiek tāpēc, ka Eiropa nav spējusi – un Vācija nav gribējusi – sakārtot šo finansiālo haosu (Grieķijas nenomaksājamos parādus ieskaitot) godīgā un uz nākotni orientētā veidā (līdzīgi 1953. gada Londonas līgumam par Vācijas ārējiem parādiem, kā Vācijas draugi tai atkārtoti ir atgādinājuši). Ja Vācija nepalīdzēs šo jautājumu risināt, Eiropu kopumā sagaida ieilgusi krīze ar smagām sociālām, ekonomiskām un politiskām sekām.

Pēc trim nedēļām Makrons sasauks pasaules līderus Parīzē par godu klimata vienošanās otrajai gadadienai. Francijas nopelni šeit ir atzīstami – un arī Vācijas. Vācijas G20 prezidentūras laikā Merkele panāca, ka 19 no 20 G20 dalībvalstīm stingri apņemas ievērot Parīzes vienošanos, neraugoties uz ASV prezidenta Donalda Trampa kaunpilno mēģinājumu to izjaukt.

Jā, ASV politiķu korumpētība (īpaši kampaņu finansēšana ar naftas un gāzes industrijas nodrošinātiem līdzekļiem) apdraudēja globālo vienprātību attiecībā uz klimata pārmaiņām. Taču Vācija bija kā mūris. Jaunajai koalīcijai arī vajadzētu nodrošināt, ka valsts Energiewende ("enerģētiskā pāreja") sasniedz iepriekšējo valdību noteiktos mērķus 2020. gadam. Šīm nozīmīgajām un izpildāmajām saistībām nevajadzētu kļūt par kaulēšanās objektu sarunās par koalīciju.

CDU/CSU-SPD savienībai, strādājot kopā ar Franciju un pārējo Eiropu, varētu un vajadzētu panākt daudz vairāk attiecībā uz klimata pārmaiņām. Kas visbūtiskākais – Eiropai ir nepieciešams visaptverošs enerģētiskais plāns, lai līdz 2050. gadam pilnībā atbrīvotos no oglekļa emisijām. Tam būtu nepieciešama nulles emisiju viedā energosistēma, kas stiepjas pāri visam kontinentam un izmanto vēja un saules enerģiju ne tikai Dienvideiropā, bet arī Ziemeļāfrikā un Vidusjūras austrumos. Jau atkal – te vislielākā loma varētu būt eiroobligācijām, zaļajai partnerībai ar Ķīnu un vienotībai Eiropā.

Šāda savienība arī ļautu ieviest Eiropā jaunu ārpolitiku – tādu, kas veicinātu mieru un ilgtspējīgu attīstību, kam pamatu liktu jaunas vienošanās par drošību, kas nebūtu tik ļoti atkarīgas no ASV. Eiropa, kas ir simtiem miljonu topošo ekonomisko migrantu magnēts, varētu un tai vajadzētu atgūt kontroli pār savām robežām – un es ticu, ka tas arī notiks, tādējādi ļaujot stiprināt un pastiprināt nepieciešamos imigrācijas ierobežojumus.

Šķiet, ka jaunas lielās koalīcijas valdības izveides politiskie nosacījumi ir skaidri. SPD varētu tiekties pēc vadības ekonomikas un finanšu ministrijās, savukārt CDU/CSU pārziņā būtu kanclera amats. Tā būtu īstena koalīcija, ne tāda, kas varētu politiski aprakt SPD vai liegt tai iespējas īstenot patiesi zaļu, iekļaujošu, ES aptverošu ilgtspējīgas attīstības dienaskārtību.

Ar Merkeli un SPD vadītāju Martinu Šulcu vadībā Vācijas valdība būtu izcilās, atbildīgās un pieredzējušās rokās. Vācijas draugi un apbrīnotāji, kā arī visi globāli ilgtspējīgas attīstības atbalstītāji ļoti cer uz šādu iznākumu.

* Džefrijs D. Sakss ir ilgtspējīgas attīstības un veselības aprūpes politikas un vadības profesors Kolumbijas Universitātē, kā arī Kolumbijas Ilgtspējīgas attīstības centra un ANO Ilgtspējīgas attīstības risinājumu tīkla direktors.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!