Toreiz Bušs par savu atbildi uz 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumiem tika plaši slavēts. Sabiedrību uz karu sakūdīt ir viegli, un īpaši viegli tas bija pēc 9/11. Tomēr itin visās frontēs – Afganistānā, Irākā, Irānā un Ziemeļkorejā– ASV militārās darbības vienkārši izšķieda pasaules uzticību, cilvēku dzīvības, finanšu resursus un dārgo laiku. Turklāt Trampa pieeja ir krietni kareivīgāka – un bīstamāka – nekā Buša.

Trampam, tāpat kā Bušam, pastāv Labais (Amerika) un Ļaunais (talibu Afganistāna, Irāna, Ziemeļkoreja un Sadama Huseina Irāka). Amerika Labā izvirza ļaundariem prasības. Ja ļaundari nepakļaujas, Amerika var īstenot "militāro izvēli" vai ieviest soda sankcijas, lai uzspiestu "taisno tiesu", kā Amerikas Savienotajās Valstīs tas tiek definēts.

Bušs izmantoja šo spēka loģiku pret Afganistānu un "ļaunuma asi", un rezultāti bija briesmīgi. 2002. gadā ASV veikli gāza talibu režīmu Afganistānā, taču nespēja nodrošināt kārtību. Arī šobrīd, pēc piecpadsmit gadiem, talibi kontrolē ievērojamu daļu teritorijas, un Tramps nupat ir pavēlējis palielināt karavīru skaitu. Amerikas tiešie militārie izdevumi Afganistānā ir sasnieguši apmēram 800 miljardus dolāru, un kopš CIP slepenās iejaukšanās 1979. gadā, palīdzot izprovocēt Padomju Savienības iebrukumu šajā valstī, tā patiesi tur ir karojusi gandrīz nepārtraukti.

Atbilde Irākai bija pat vēl briesmīgāka. Šajā valstī ASV ar nepatiesu aizbildinājumu (Sadamam it kā bija, taču tomēr nebija masu iznīcināšanas ieroču) iebruka 2003. gadā, izšķieda vēl 800 miljardus dolāru tiešos militāros izdevumos, destabilizēja valsti, izraisīja simtiem tūkstošu cilvēku bojāeju un, pretēji ASV publiskotajiem mērķiem, reģionā radīja ilgstošu haosu. Šo abu karu netiešās izmaksas (ieskaitot ilgtermiņa maksājumus veterāniem ar invaliditāti) aptuveni pielīdzināmas tiešajām izmaksām.

Arī Buša stingrā nostāja pret Irānu nenodrošināja neko no paredzētajiem rezultātiem. Irānas ietekme reģionā – īpaši Irākā, bet arī Sīrijā un Libānā – šobrīd ir stiprāka nekā pirms 15 gadiem. Tās ballistisko raķešu izstrādes programma ir krietni vairāk pavirzījusies uz priekšu. Un par to, ka ir pārtraukta kodolieroču attīstīšana, ir jāpateicas tikai prezidenta Baraka Obamas diplomātijai, nevis Buša militārismam un draudiem.

Tikpat neveiksmīga bija Buša pieeja Ziemeļkorejai. 2002. gada sākumā Ziemeļkorejas centienus attīstīt kodolieročus vēl aizvien ierobežoja trauslā 1994. gadā noslēgtā vienošanās starp ASV un Ziemeļkoreju, lai gan attiecībā uz vairākām līguma daļām ASV bija vilcinājušās. Buša administrācijas stingrā kursa piekritēju noniecināta, šī vienošanās izjuka savstarpējos apvainojumos 2002. gadā. 2003. gada janvārī Ziemeļkoreja atsauca savu dalību Kodolieroču neizplatīšanas līgumā un atsāka ieroču attīstīšanas pilna apmēra programmu. Tagad valstij ir kodoltermiskās bumbas un ballistiskās raķetes.

Visi četri gadījumi atspoguļo vienu un to pašu ASV trūkumu. ASV ir atkārtoti nonievājušas sarunas kā vājuma un izdabāšanas pazīmi. Tomēr stingrā kursa pieeja, lai arī lielā ASV sabiedrības daļā vispārīgi populāra, neizbēgami noved pie posta.

Tramps ir gatavs pastiprināt spēkus. Viņš būtībā ir jau gandrīz izziņojis savu nolūku atteikties no kodolvienošanās ar Irānu, ko parakstīja ne tikai ASV, bet arī četras pārējās pastāvīgās Drošības padomes locekles (Ķīna, Francija, Krievija un Lielbritānija) un Vācija. Izstāšanās no 2015. gadā noslēgtā līguma līdzināsies Buša rīcībai kodolvienošanās ar Ziemeļkoreju sakarā. Izraēla un Saūda Arābija Trampa politiku attiecībā uz Irānu pārgalvīgi iedrošina, bet abas valstis cietīs milzu zaudējumus, ja šis darījums izgāzīsies.

Ziemeļkorejas gadījumā Trampa pieeja ir pat vēl pārgalvīgāka, draudot, ka ASV "pilnībā iznīcinās" valsti, ja tā nepiekritīs atteikties no savas kodolprogrammas. Iespējamība, ka Ziemeļkoreja piekāpsies ASV, ir tuvu nullei. Iespējamība, ka tiks izraisīts kodolkarš, ir liela un arvien pieaug. Patiesi, Ziemeļkoreja ir atkārtoti apgalvojusi, ka ASV būtībā ir pasludinājušas karu, lai gan Baltais nams šādu interpretāciju noliedz.

Tramps, tāpat kā Bušs, ir apgriezis kājām gaisā prezidenta Džona F. Kenedija slaveno izteicienu. Kenedijs amerikāņiem teica, ka nekad nevajadzētu veikt pārrunas aiz bailēm, taču nekad nevajadzētu baidīties veikt pārrunas. Tramps, līdzīgi Bušam, baidīdamies izskatīties vājš, atsakās no pārrunām par labu vienpusējām prasībām, ko atbalsta spēka draudi vai reāls izmantojums.

Pieliekot nedaudz iztēles, nebūtu grūti saskatīt Irānas un ASV sadarbības iespējas daudzās frontēs kara draudu vietā. Ja tiktu panākts divu valstu risinājums Izraēlā un Palestīnā, tas arī palīdzētu mīkstināt Irānas nostāju pret Izraēlu.

Ziemeļkorejas gadījumā šī valsts mēģina nodrošināties ar kodolarsenālu, lai atturētu ASV no mēģinājuma mainīt režīmu. Šādas bailes nav pilnībā nevietā. Galu galā ASV jau ir gāzušas vai vismaz mēģinājušas gāzt sev netīkamus režīmus, kam nebija kodolprogrammu, Afganistānu, Irāku, Lībiju un (neveiksmīgi) Sīriju ieskaitot. Ziemeļkorejas režīms ir skaidri un gaiši paziņojis, ka meklē "militāru līdzsvaru" ar ASV, lai izvairītos no līdzīga scenārija.

ASV cieš no militāras varas, kas atrauta no mūsdienu ģeopolitiskās realitātes, augstprātības. Militārisms ir atkal un atkal izgāzies – un ir krietni bīstamāks nekā jebkad. Tramps, ļaunprātīgs narciss būdams, meklē tūlītēju gandarījumu un politisku "uzvaru". Amerikas pēdējie kari ir snieguši šādu tūlītēju apmierinājumu, pirms strauji noveduši pie posta, – augstākā ātri iekarojamā virsotne, no kuras ļoti zemu krist. ASV atkal ir nostājušās uz šī ceļa, virzoties uz sadursmi ar kodolbruņotu pretinieku, un tās uz šī ceļa paliks, ja vien citas valstis, citi Amerikas līderi un sabiedrības viedoklis neliks tam šķēršļus.

Ir labāks ceļš: tiešas, caurspīdīgas, objektīvas un no ASV militārajiem draudiem brīvas sarunas ar Irānu un Ziemeļkoreju par savstarpējām interesēm drošības jautājumos. Tas pats attiecas uz konfliktiem Sīrijā, Lībijā, Izraēlā un Palestīnā, Jemenā un citur. Šīm sarunām ir arī piemērota norises vieta: ANO Drošības padome, kas tika radīta 1945. gadā, lai vienotos par risinājumiem brīžos, kad pasaule svārstās starp karu un mieru.

* Džefrijs D. Sakss ir ilgtspējīgas attīstības un veselības aprūpes politikas un vadības profesors Kolumbijas Universitātē, kā arī Kolumbijas ilgtspējīgas attīstības centra un ANO Ilgtspējīgas attīstības risinājumu tīkla direktors.

Autortiesības Project Syndicate, 2017
www.project-syndicate.org